Latvijas Architektūras 139. numurs

Latvijas Architektūra Nr. 139 (2018/5)
Numura tēma: Būvēt valsti

Tēma BŪVĒT VALSTI  atklājas, apskatot Mežaparka Lielo estrādi un tās vēl nerealizēto projektu (J. Pogas birojs un Mailītis A.I.I.M.), kā arī pārbūvēto stadionu “Daugava”, kur līdzsvarotas gan sporta spēļu, gan Latviešu vispārējo Deju svētku norises vajadzības. Akustiķis Andris Zabrauskis analizē brīvdabas estrādes Latvijas novados, kuru būvniecībā vērojams īsts “bums“. Antra Viļuma pārskata līmēto koka konstrukciju attīstību Latvijā ar Ķīpsalas izstāžu halles piemēru.  Alūksnes Pilssalas multifunkcionālā servisa ēka (NAMS, arh. Māris Malahovskis), saaudzēta ar salas virsmu, kalpo arī kā skatu platforma, no kurienes paveras skats pār ezeru. Dāvis Barbars izvērš pasīvo ēku tēmu ar ģimenes māju Ventspilī (Forma un Krists Karklins Design). Anetes Šalmas izveidoto biroju Rīgas Klusajā centrā apskata Anita Pīra. “Latvijas stāvstrops brīvībai” ir Kristapa Gulbja piemiņas zīme latviešu leģionāriem Cedelgēmā, Beļģijā. Rudolfs Dainis Šmits atklāj arhitekta darba īpatnības ārzemēs. Režisora Dāvja Sīmaņa ģimenes savrupnamā Teikā (arh. Līga Gaile) mājas dzīve ir vērsta uz dārzu un pagalmu.

Redaktora sleja

Domas par dzīvi un darbu absolūti brīvā telpā, atrodoties ārpus rāmja vai būra, atvieglotā režīmā, ir tikai ilūzijas. Politiskais stāvoklis, ekonomiskie apstākļi un sabiedriskā doma regulē visas profesijas, un arhitektu jau īpaši. Drastiskais būvnieka paziņojuma klientam — „Par jūsu naudu varam jebko!” un rezignētais pasūtītāja konstatējums procesa vidusceļā — „Par manu naudu gribat uzbūvēt pieminekli sev?” ir tikai situācijas galējie stāvokļi.

Senais būvniecības procesa trjstūris- pasūtītājs, arhitekts un būvnieks, mūsdienās ir pārvērties par daudzstūri, kurā spēlētāju skaitu papildina konsultanti, padomdevēji un eksperti, un tos katra puse piesaista neatkarīgi no pārējām. Nemaz jau nerunājot par kontrolējošajām institūcijām un nevalstiskajām organizācijām, kuras dažkārt sabiedrības sirdsapziņas lomas vietā ieņem „nimbistu” (not in my backyard) pozīciju.

Latvijas valsts pastāvēšanas simtgades laikā ir mainījušies ne tikai interešu turētāji (stake holders), bet arī viņu uzdevumi arhitektiem. Pirms astoņdesmit gadiem, kad iznāca Latvijas Architektūras pirmais numurs, prominentais jūgendstila meistars arhitekts LU profesors Eižens Laube novēlēja tam „palīdzēt apliecināt Latvijas īpatnējo un patstāvīgo vērtību pārējo kultūras valstu saimē.” Žurnāla misiju pārtrauca padomju okupācija 1940. g.

Kara beigās lielākā daļa Latvijas arhitektu emigrēja, lai atrastu darbu brīvajā Rietumu pasaulē. Iepazīstot internacionālā stila arhitektūru, viņi atskārta, ka Ulmaņa autoritāro valsti raksturo neoeklektiskā formu valoda, jo Bauhausa idejas, kā sociālistiskas, pirmskara Latvijā nebija iedzīvojušās. Roberts Legzdiņš. 50. gados Stokholmā iznākošajā Latvijas arhitektu biedrības žurnālā Architekts rakstīja „… mēs turējām latviešu arhitektūru romantikas stilā, bez izredzēm to pārtraukt un revidēt.”

30. gadu Latvijā arhitektūras atslēgas vārds bija „monumentāla lielceltne latviskā stilā”.  90. gados, kad tika atjaunots žurnāls Latvijas Architektūra, kritikās jau dominē pavisam citi epiteti: sociāli atbildīga, resursus taupoša un videi draudzīga arhitektūra, kas raksturo labākās mūsdienu celtnes visā pasaulē. Prasību pēc Latvijai īpatnējām ēkām gan neviens nav atcēlis, un tā ir realizējama revidējot vēsturi.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000