Latvijas Architektūra Nr. 131 (3/17)
Tēma: Dzīvesveids — muiža
Redaktore: Velta Holcmane
Tematu Dzīvesveids — muiža viesredaktore Velta Holcmane izvērš plašā sarunā ar muižu īpašniekiem, kultūras mantojuma ekspertiem, juristiem un restaurācijas arhitektiem. Veiksmes stāsti ir Ievas un Kārļa Zemīšu Oleru muiža un Uģa un Ingas Prauliņu Ērmaņmuiža, kas raisa pārdomas — vai ēka dzīvo pati savu vai to cilvēku dzīvi, kas tajā saimnieko? Odzienas un Buku muižas atdzimšana ir tikai sākusies, bet skats uz LU apsaimniekoto Annasmuižu Rīgā, Imantā, ir visai kritisks. Latvijas laukos kā viesu nami pārbūvēti gan skola Duntē, gan krogs Jūrkalnē. Provinces potenciālu apliecina koncertzāle–restorāns Valmierā, Vecpuišu parkā, un restorāns ar viesu māju Zoltners Tērvetē. Ārzemju sadaļā — Zanes Teteres-Šulces dzīvoklis Londonā. Plaša vieta ierādīta Raiņa un Aspazijas muzeju apskatam — gan vasarnīcai Majoros, gan pusmuižai Tadenavā, gan mājai Rīgā, Baznīcas ielā. Izglītības sadaļā prof. Uģis Bratuškins vērtē jauno RTU un RISEBA arhitektu instalāciju Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā kontekstā ar RTU 29 arhitektu absolventu diplomdarbiem. Vienkārša un eleganta dizaina piemērs ir Jāņa Briškas laiva Rupucis.
Redaktora sleja
Latvijas kultūrainava ir bagāta ar vēsturiskām liecībām, tanī skaitā ar baltvāciešu arhitektūras mantojumu. Pēdējos desmit gadus notiek Latvijas muižu kungu ēku atdzimšana. 1905. gada zemnieku nemieros postītas, agrārās reformas dalītas, padomju kolektivizācijas nevērīgās attieksmes un tīšas postīšanas rezultātā līdz mūsdienām muižu apbūve ir nonākusi deformētā veidā. Parasti ir vai nu liela māja bez zemes, vai daudz zemes ar sabrukušām mājām. Diemžēl nevar atjaunot vēsturiskās funkcijas visās lielajās ēkās.
Atjaunotnes veicinošs faktors vieniem ir iespēja paglābt no zudības vērtīgu kultūras pieminekli un sakopt kultūrvēsturisko vidi, dažiem personīgs stāsts, citiem veids, kā balstoties uz racionālu biznesa plānu, izveidot tūristus piesaistošu vietu, citiem vienkārši vēlme ar autentiskiem tradicionāliem materiāliem un metodēm atjaunot ēku. Bet visus īpašniekus vieno emocionāls faktors, jo muižu atjaunošanā nevar iesaistīties, ja tā nav sirds lieta. Protams, svarīgs ir finansējums. Tā piesaistīšana ir tikpat atšķirīga, kā muižas lietošana.
Baltijas lielākās pils — Rundāles pils muižkungs Imants Lancmanis, uzsākot restaurācijas darbus, ar ģimeni ir dzīvojis pils pirmajā stāva telpā ar krāsns apkuri, kur ūdens bija jānes no akas un tualete atradās parkā. Šobrīd Latvijas laukos joprojām ir sastopami šādi dzīves apstākļi.
Ēku restaurācijas speciālista Jura Zviedrāna un arhitektes Kristīnes Veinbergas vēsturisko ēku saglabāšanas un izmantošanas filosofiju, kas balstās uz trim pamatprincipiem: vecam jāizskatās vecam; jāizmanto tradicionāli materiāli un metodes, un pats būtiskākais, ka nevis cilvēks ēku pielāgo savām vajadzībām, bet cilvēki pielāgojas ēkai, pārņēmuši Oleru un Ērmaņu muižas saimnieki, par kuriem plašāk žurnālā.
Spraigā sarunā par ēkas kā kultūras pieminekļa statusa priekšrocībām vai apgrūtinājumiem iesaistījušies muižu īpašnieki, juristi un Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas speciālisti. Vai pieļaujama nekustamā īpašuma nodokļa paaugstināšana kultūras piemineklim, kurā investēti līdzekļi? Varbūt valstij un pašvaldībām vajadzētu atbalstīt muižas un to teritorijas attīstību un saglabāšanu? Tās nav tikai Latvijas kultūrvēsturiskais mantojums, to darbība rada pozitīvu ekonomisko atdevi vietējām pašvaldībām.
Velta Holcmane, Mg. arch.
