Latvijas Architektūras 130. numurs

Ielas ainavas tematu viesredaktores Helēna Gūtmane un Ilze Rukšāne izvērš plašā spektrā, gan intervējot  ainavu arhitekti Anitu Neilandi un arboristu Edgaru Neilandu, gan analizējot Krišjāņa Barona ielas pārbūves plusus un mīnusus. Annas koku skolasēka, ko projektējis Krievijā atzītais latviešu arhitekts-postmodernists Vladimirs Neilands, apliecina firmas Labie koki plašo vērienu un darbu kvalitāti.  Par lielo koku pārstādīšanu Elizabetes ielā raksta Gvido Leiburgs. Rīgas jaunākā parka — Zaļās birzes Pļavniekos tapšanas vēsturi atklāj Daiga Veinberga. Īpaša vieta ierādīta ielas telpas sezonalitātei — vasaras kafejnīcām Rīgā un citur. Vērienīgais Lielais Laukums ir Ventspils lepnums, ar kuru pilsēta ir iesākusi koncertzāles būvniecību. Lidostas Rīga jaunais terminālis ir solis ceļā uz dzelzceļa staciju Lidosta RIX. Rail Balticadzelzceļa projektus Rīgā vērtē  Dace Kalvāne. Maskavas restorānu ķēdes Kabuki interjeri ir Andas Ozoliņas darbs. Vācu dizaineris Pols Kecs atklāj, kāpēc viņš strādā Turcijā.

Redaktoru sleja

Latvijas Architektūra jau devīto burtnīcu velta publiskajai un privātajai ārtelpai jeb telpai starp ēkām, kā to nosaucis Jans Gēls. Kopš 2009. gada tie ir bijuši tēmu meklējumi — publiskā ārtelpa, urbānais dizains, sapņu ainava, ūdens + urbānisms, zaļi, zili sarkanā telpa … Tikai pirms diviem gadiem mēs publiski atļāvāmies pateikt un nosaukt vārdos to, ka tēmas, par kurām katru gadi aprīlī — ainavu arhitektūras mēnesī stāstām, ir dziedinošā arhitektūra. Ar katru gadu mēs kļūstam atvērtāki un šoreiz runājam par vispubliskāko no ārtelpām, ainavu arhitekta un arborista Edgara Neilanda vārdiem sakot, — ielu. Telpu, kas pieder mums visiem un kura vistiešākajā veidā ietekmē mūsu visu veselību — fizisko, garīgo, emocionālo. Šīs dimensijas vairs nav tikai ainavu arhitektu, dabas fanātiķu un citu dīvaiņu tēma – par to runā un dabas klātbūtnes dziedinošo efektu pierāda arī pasaules prestižāko augstskolu un medicīnas iestāžu profesori. Ikdienas kontakts ar dabu, nevis tehnoloģijām, uzlabo mūsu pašsajūtu, darbaspējas, un tādām ir jākļūst arī mūsu ielām, tādām, kurās jūtamies labi, kurās aug daudz koku, zaļo krūmi, zied puķes. Apstādījumu politikai jābūt ne tikai katras pilsētas atbildībai, par to ir jārūpējas valsts līmenī, arī Veselības ministrijai, kā Japānā, 1982. gadā ieviešot nacionālās veselības programmu Shinrin-yoku, kas nozīmē — «Pavadīt vairāk laiku koku tuvumā». Par veselīgu dzīvesveidu ir jārunā ne tikai uztura un fizisko aktivitāšu kontekstā, ir jāpadomā arī par dabas klātesamību ikdienā — ceļā uz skolu, darbu, mājām… Tēma par ielām un kokiem ir radusies dziļi personisku un emocionālu pārdzīvojumu rezultātā, un mēs aicinām lasītājus just līdzi ielai.

Marks Geldofs, Helēna Gūtmane, Ilze Rukšāne, ainavu arhitekti