Latvijas
Architektūra Nr.99(1/12)
Tēma: klusuma arhitektūra
KLUSUMA arhitektūras tēmu žurnāls atklāj ar Saldus katoļu baznīcu (arh.
A.Andersons), Lutera draudzes ēku Rīgā, Torņkalnā (Entasis)
un Kuldīgas bibliotēku (Ozola & Bula), kas izbūvēta kādreizējās sinagogas telpās. Varam iepazīties arī ar Rīgas domes piedāvāto jauno ekumēnisko kapelu Rātsnamā.
Japāņu dārzs
Rīgā (arh.
A.Apšenieks), pie firmas CHD
ēkas, ir pārdrošs
kontrasts Purvciema apkaimei. Ir apskatīts arī Saktas ziedu tirgus Vērmanes dārzā (arh. A.Līkops, M.Zemītis). Reportāža
no Latvijas Nacionālā bibliotēkas parāda
jaunbūvi pilsētas telpā. Izstrādāto, vēl nerealizēto pasīvās biroju ēkas projektu Dzelzavas ielā prezentē Roberts Riekstiņš. Arhitekts Ervīns Krauklis apraksta pasīvās
savrupmājas jaunbūvi Ikšķiles
novadā, kurai nav un arī nevajag apkures sistēmu. Ilgtspējīgas
plānošanas eksperts Andris Roze atzīst, ka nākotnes pilsēta var būt tik «organiska», ka nevarēsim to atšķirt
no augu pasaules. Ar RTU Arhitektūras
fakultātes diplomdarbiem iepazīstina prof.
Uģis Bratuškins. Dots ieskats Rīgas jaunās arhitektūras skolas RISEBA FAD tagadnē un nākotnē. Portretēts Prickera balvas laureāts Eduardo Souto de Moura.
Redaktora
sleja
Klusums,
Gaisma un Garīgums ir nozīmīgas arhitektūras kategorijas. Ne velti pēdējai monogrāfijai
par Louis I. Kahn dots nosaukums Between Silence and
Light: Spirit in the Architecture. Klusums mūsdienās ir vērtība, pēc kuras
taujā gan gurmāni, pasūtot galdiņu restorānā
— vai vakarā mūzika nebūs par skaļu, gan nekustamo īpašumu aģenti, raizējoties — vai virs pārdodamās
vasaras mītnes gadījumā neved
regulāri lidmašīnu ceļi.
«.. tā uzreiz kalna galā nevar nokļūt.
Atnācējam basām kājām jāmēro pieci kilometri garā dzīvības taka, kas sastāv no
deviņiem uz virsotni orientētiem apļiem. Te var saskatīt analoģiju ar
budistiem, kas Himalajos kāpj kilometru kilometriem svētajos kalnos, attīrīdami
dvēseli. Latvijā Piltiņkalnā izveidota dzīvības zīme, kas līdzīga austras kokam
simbolizē saules ceļu. Zigzaga taka sākas nogāzes apakšā un beidzas tās vidū.
Zemes forma radīta šķeļot velēnu un izrokot tranšeju, ka ir arī taka. Labirinta
takas sākumā ir lielāks akmens un vidū ir pavisam sīks. Tas ir punkts, kur
iespējama tieša saikne ar kosmosu.
Pēc saules rieta iekurina lielo ugunskuru.
Svētku dalībnieki sastājas ap to divos apļos, sadodas rokās un teicējs loka
līgo dziesmas. Katrs aplis rotē savā virzienā. Pa laikam rotāciju apvērš
otrādi. Tad teicējs runā par saulgriežiem, mīlestību un auglību, pēc kā arī
citi var izteikt savas domas un izteikt vēlējumus. Skan akordeons un vijole,
seko danči, kas nav ne valši vai fokstroti, bet gan 19.gadsimta dejas.» Tā aculiecinieki apraksta dievturu radīto
veidojumu, kas atrodas ceļā no Drustiem uz Melbāržiem, netālu no Kreiļu ezera,
kur dievturi svin vasaras īsāko nakti (http://klab.lv/users/eermaniitis).
Latvijā
tradicionālajam un mūsdienīgajam reti izdodas saplūst augstvērtīgā telpiskā
situācijā, kuru raksturotu kultūras klimata nepārtrauktība, gan sociālo, gan
nacionālo prasību aspektā. Juhani Pallasmaa, viens no Somijas
atzītākajiem arhitektūras
teorētiķiem un praktiķiem, izvērsa savu Klusuma koncepciju, runājot par garīgumu mūsdienu arhitektūrā. Nesen lekcijā Klusums arhitektūra Somijas vēstniecībā Vašingtonā viņš
apgalvoja, ka «arhitektūras ētiskais uzdevums ir aizsargāt personības
pieredzes īstumu tāpat kā garīguma un sfēras, kas pastāv aiz empīriskās
pasaules, realitāti». Arhitekts piebilda, ka «mūsu
šķietami racionālajā laikā ir nepieciešama
psihiska atbrīvošanās, kuru cilvēku domām, jūtām un iztēlei var dot garīgā un
mākslinieciskā pieredze».
