Latvijas Architektūra Nr.96(4/11)
Tēma: ūdens + urbānisms
Ūdens + urbānisms tēmu žurnāls ilustrē ar pludmales krodziņu
Garciemā, kas iebūvēts jūras konteinerā (Elīnas Teteres dizains). Viesredaktoru
grupa (Marks Geldofs, Ilze Rukšāne,
Indra Purs, Helēna Gūtmane, Dace Kalvāne un Pēteris Strancis) pauž
laikmetīgas idejas par lietusūdeņu
izmantošanu gan Latvijā, gan Skandināvijā. Analizēta Daugavas promenādes
attīstība Ķengaragā un spēļu laukums senioriem — kā dizaina atbilde sabiedrības novecošanai. Ir apskatāma Bordo La Bastide, kur katra ainava ir «izgriezta» no tās dabiskās vides un ielīmēta jaunajā
botāniskajā dārzā, kā arī Tamula pludmale, kas sniedz atpūtu tiem Igaunijas
iedzīvotājiem, kuriem nav iespēju vai vēlēšanās apmeklēt jūru. Vēja parku izredzes Latvijas jūras piekrastē vērtē Armands Pužulis. Par seno pilskalnu dambjiem raksta arheologs Juris Urtāns.
Vēstures sadaļā arī raksts par arhitekta Oļģerta Kraukļa nepabeigto sanatoriju
jeb kazino Jaunķemeros un Daugavas attekas fotogrāfija vietā, kur tagad Krasta
iela. LMA Dizaina nodaļas studenti piedāvā idejas, kā pārvērst
Liepāju par kluso kūrortu.
Redaktoru
sleja
Latvija ir ūdeņiem bagāta. Pat pārbagāta. Upes, strauti, ezeri, dīķi —
punktveida un līnijveida, plūstoši un stāvoši. Ūdeņi, kas krīt uz galvas —
lietus, slapja sniega veidā. Purvi un peļķes. Grāvji, akas un krāna ūdens.
Migla un mākoņi. Un jūra, ar absolūtās telpas izjūtu. Ir tīkami ūdeņi un apnicīgi.
Ko ar šo lērumu iesākt? Līdzīgi kā ūdens arī šis žurnāls plūda un mainījās tā
tapšanas laikā. No sausuma projektos līdz vērienīgam plūdu brīdim, kad
sapratām, ka ir viedoklis.
Latvijas viedoklis. Lielāks nekā redzams darbos.
Cilvēkam ar ūdeni ir izsenas attiecības. Izdzīvošana, vara, sajūsma,
satiksme — tie ir tikai daži raksturojumi. Kādas ir esošās un iespējamās ūdens
un urbānisma attiecības? Vai ūdens Latvijas plānošanas praksē ir ieņēmis tā teritoriālajai
masai atbilstīgu vietu? Vai tomēr nav tā, ka lielākoties ūdeni mēs uztveram kā
robežu, nevis kā savienotāju? Vai bieži neizrādās, ka ar ūdeni klātās
teritorijas ir apgrūtinājums gan fiziskā, gan likumiskā izpratnē?
Mūsu sabiedriskā doma attiecībā pret ūdens telpu ir stipri rezervēta,
biežāk balstīta uz aizspriedumiem. Tauvas joslas, aizsargjoslas, ostas
teritorijas – tie ir tikai daži no konfliktu atslēgvārdiem. Arī Satversmes
tiesā lielākā daļa no izskatītajiem plānošanas jautājumiem ir saistīti ar
piekrastes teritorijām.
Tas ir arī padomju laika mantojums, jo jūra un kuģniecība saistījās ar
zināmu brīvības un labklājības izpratni, kuru bija nepieciešams ierobežot. Arī šobrīd
mēs paši sevi ieliekam grožos un turpinām aizspriedumaini izturēties pret ūdens
telpu. Tomēr pasaulē ūdens un piekraste ir ambīciju izpausmes vieta, no peldošām
mājām Skandināvijā un promenādēm Vidusjūras piekrastē līdz pat salu
megaprojektiem Tuvajos Austrumos.
Ūdens dārgakmeņi — kruīzu kuģi, jahtas un kuteri piebirdina pasaules ostas.
Un tomēr ūdens pats ir ļoti demokrātisks, un profesionāļu varā ir instrumenti lai
palīdzētu mainīt lokāli atturīgo domāšanu.
