Latvijas Architektūras 87. numurs

Latvijas Architektūra Nr.1(87)/10

Tēma: Mazs ir skaists

Viesredaktors Imants Lancmanis žurnāla tēmu — «mazs ir
skaists» izvērsis rakstā Berči liels un Berči mazs, vērtējot Liepāju kā talantu
pilsētu. Mazā mēroga mājas veido pilsētu publicitātes neredzamāko daļu. Tāda ir
uz vāka redzamā Reiņa Liepiņa biroju — dzīvojamā ēka Rīgas centra nomalē. Apgāda Lielvārds
jaunbūve Lielvārdē ir piemērs
attīstībai pēc principa «soli pa solim» (Arhitekta J. Pogas birojs). A/s UPB birojs, izbūvēts padomju gadu
rūpnīcā Ķengaragā, ir labs piemērs degradētās industriālās vides pārveidošanā. Aigara Vilnīša arhitekta birojs «paša» namā atbilst mūsu
dižķibeles pieprasītajam racionālas dzīves un darba modelim. Jāņa Ploka «kastes kāpās»
neparastums to atšķir no «parastajām» mājām,
kādu netrūkst Saulkrastu vasarnīcu kooperatīvos. Vents Vīnbergs novērtē koncertzāles Spīķeros un Stradiņa
universitātē. Apskatīts arī  biroja MARK piedāvājums rekonstruēt noliktavu, lai laikmetīgais
mākslas muzejs kim? kļūtu par kvartāla vietas zīmi.

Redaktora sleja

Cilvēce savā attīstībā
tiekusies no mazā un pieticīgā uz vareno un imponējošo. Ēģiptes tempļi un
Asīrijas pilis, Alberta Špēra Berlīnes vīzijas un Honkongas debesskrāpju
panorāma pieder cilvēku neprāta veidiem, kas dabā ieliktajam līdzsvaram grib
pretstatīt varmācību un  pretenzijas.
Ekstensīvā pasaules apgūšana bieži likusi 
aizmirst par cilvēciskiem mērogiem, zaudēt kontaktu ar dabisko vidi.

Tomēr blakus tieksmei
celt augstāk,  plašāk un vairāk vienmēr
ir stāvējusi laimīgā iespēja izpausties mazās lietās, tādās, kas samērojamas ar
cilvēka veidolu un viņa elpas ritmu, radot izmēros nelielas, bet savā iedarbībā
spēcīgas, mūžīgas būves. Viena pati Erehteiona kolonna ir atstājusi ne mazāku
ietekmi uz arhitektūras attīstību kā viss milzīgais Hēras templis Pestumā,  Sainte-Chapelle
grācija aizēno Notre-Dame,  Villa
Rotonda var droši sacensties ar Pētera katedrāli Romā, miniatūrās Sanssouci  priekšā nobāl smagnējā Neues Palais Potsdamā, bet Mazā Trianona burvība spēj izdzēst
atmiņas par Versaļas pils gigantomāniju.

Nav runa tikai par
Eiropu: nelielais Ginkakudži templis Kioto, kas rāmi spoguļojas dīķi, šķiet
tikpat harmoniski izaudzis no zemes kā to ietverošie koki un krūmi, ar savu
atturīgo līdzsvarotību rādot pretstatu eiropiešu tieksmei uz vulgāru greznību.
Teikto apliecina ne tikai pagātnes tēli. Mīsa van der Roes Vācijas
paviljons  Barselonas izstādē 1929. gadā
pierādīja, ka ar dažām akmens sienām, pāris stikla plaknēm var radīt vienu no
20. gadsimta kulta celtnēm. Ar noteikumu, ja aiz materiāla stāv radoša doma,
aiz fiziskā ķermeņa — gara dzirksts un spilgta koncepcija.

Arhitektūrā, tāpat kā
visās mākslās, izaicinājums vienmēr bijis viens — neatkārtot, bet radīt, atklāt
formveides bezgalīgās iespējas, ievest cilvēku atjaunotā vidē, kas spēj aizraut
un sajūsmināt. Mūsdienās tas ir grūtāk nekā stilu arhitektūras laikā ar tās
drošajām ordera kanvām un eiforiju raisošo dekora krāšņumu. Tagad celtniekam
rokās tiek iedots mazāk — nedaudz ģeometrijas, daži vienkārši materiāli,
gandrīz nekāda ornamenta un dekora. Uzdevums ir grūts, bet atbildīgs —  radīt mūsu laika arhitektūru. Gan lielo, gan
mazo.

Imants Lancmanis, Dr.art.h.c.