Latvijas Architektūra Nr. 142 (2019/2)
Numura tēma: PĒC POSTMODERNISMA
Viesredaktore: Vēsma Kontere McQuillan
Numura tēmu PĒC POSTMODERNISMA viesedaktore Vēsma Kontere McQuillan atklāj intervējot pazīstamo norvēģu arhitektu Janu Digerudu un apskatot ēkas, kas ir piedzīvojušas pārmaiņas laikmetā, kad postmodernisms ir beidzies kā stila uzstādījums, bet saglabājies kā domāšanas veids. Latvijā tāda ir 19. gs. Budas muiža Bieriņos, tagad jogas skola “Dipika” (arh. Ints Pujāts), Rīgas centrā jaunais dzīvokļu nams “Aizkulises” (arh. Uģis Zābers”), Jelgavā — kādreizējais kinoteātris “Zemgale”, tagad biznesa centrs (arh. Deivijs Šīraks) un Jelgavas novadā — Līvbērzes kultūras nams (arh. Mikus Lejnieks). Žurnāls apskata biroja “Vecumnieks & Bērziņi” veidotās piemiņas zīmes latviešiem Krievijā. Par jaunajiem arhitektiem, RTU absolventiem informē Uģis Bratuškins, par RISEBA absolventiem — Jānis Dripe. Publicēta arī Zanes Vējas Rail Baltica izbūves ideja Rīgas centrā un Katrīnas Tretjakovas Doma laukuma pārveides priekšlikumi. Kultūras mantojuma konflikta situāciju ar transporta attīstības idejām Bergenā analizē Katrīna Kukaine, bet šī gada Misa van der Roes balvas laureāti — franču 60. gadu sociālo māju pēc renovācijas — Kristīne Budže.
Postmodernisms pēc postmodernisma. Redaktora sleja
Lai arhitektūrā panāktu izrāvienu, ir nepieciešams tehnoloģisks izgudrojums. Tāpat kā tērauds un betons bija modernisma nesēji 20. gadsimta sākumā, datortehnoloģijas ir palīdzējušas nonākt pie “burbuļiem” jeb parametrisma 20. gadsimta beigās. Postmodernisms bija tas, kas notika starp šiem diviem modernisma virzieniem.
Kāda ir starpība starp postmodernismu un modernismu? Visbiežāk postmodernismu definē kā negatīvu atbildi uz modernismu. Postmodernisms atgriežas pie saknēm un pauž stāstu, izmantojot vēsturiskas atsauces, spēli ar ornamentiem, krāsām un mērogiem, visu arhitektoniskās kompozīcijas paleti — visu, ko noliedza modernisms.
Postmodernisms sākās ar Pruita-Igou nama nojaukšanu Misūri štata Sentluisā 1972. gadā un beidzās ar dekonstruktīvisma arhitektūras izstādi 1988. gadā MoMA muzejā Ņujorkā. Tajā pašā laikā uzmanīgs vērotājs nevar nesaskatīt postmodernu saturu tādu dekonstruktīvistu kā Rems Kolhāss turpmākajos darbos. Tajos vienmēr ir atsauce uz kādu vēsturisku formu, vizuālu paņēmienu vai stāstu.
Kā ar tehnoloģiskajiem jauninājumiem 21. gadsimtā? Windows versija 2.0 un izmaiņas, kuras tā ieviesa patērētāja sociālajā un ikdienas uzvedībā, raksturo interneta iespaidu uz sabiedrību. Šis gadsimts nesa mums sabiedriskos medijus, kas mainīja izpratni par sarunai nepieciešamajām tehnoloģijām. Telefons vairāk nav tikai sarunu rīks, bet drīzāk ierīce attēlu uzņemšanai un apkopošanai, kā arī to ievietošanai sociālajās platformās.
2017. gadā Davids T. Ferando (Davide T. Ferrando) savā runā “Bet šodien mēs vācam pilnīgas muļķības: arhitektūra un stāstniecība socialo mēdiju laikmetā” Vesterdālā Oslo pilsētā pauž, ka tieši Instagram izraisīja jaunu minimālisma vilni arhitektūrā. Taisnstūrainais attēls viedtelefonā pieprasa minimālistisku, tīru arhitektonisku attēlu.
Vērotājs/patērētājs ātri nogurst no estētiski jaukām, taču saturiski tukšām bildītēm. Tieši tāpēc pašlaik tik populāra ir tendence rekontekstualizēt objektus un notikumus.
Ar šo es vēlos teikt, ka par postmodernisma atgriešanos atbildīgs ir Instagram. Tāpēc es satikos ar Janu Digerudu (Jan Georg Digerud), norvēģu postmodernisma grandu; vīru, kam ir nedaudz pāri 80 un kurš veic ierakstus Instagram katru dienu. Postmodernisms pēc postmodernisma? Tā kā mums visiem ir Instagram un Facebook, kāpēc ne?
Vēsma K. Makvilana
Arhitekte/profesore Kristianijas Universitātes koledžā Oslo, Norvēģijā
