Latvijas architektūras 120. numurs

Latvijas architektūra Nr 120 (4/15)
Numura tēma: Sajūtu restaurācija

Numura tēmu Sajūtu restaurācija atklāj
ar arhitekta Māra Skaņa ieskatu Bauskas pilī, kuras attēlus ar QR kodu var
apskatīt kā panorāmas. Par Bauskas vecpilsētu raksta Mārīte Putniņa, bet modernās arhitektūras
centienus kritizē Imants Lancmanis. Kultūrvēsturiski
pretrunīgi vērtētajā Ēkebergas parkā Oslo viesojas Katrīna Kukaine un Līgatnes Vienkoču
parkā — Marta Šuste. Par muzejiem
Šveicē Andas Latvietes sarunā ar
arhitekti Aneti Žigonu. Unikālo Aizputes kluba 70. gadu interjeru apskata Elīza Lūse. Par pazīstamo
latviešu dizaineri Juri Gagaini var lasīt
Edītes Bērziņas esejā. Liesmas
Markovas renovēto Kuldīgas novada muzeju analizē Anita Pīra un konkursa
projektus Gugenheima muzejam Helsinkos — Kristīne Budže. Turpat arī projekts
mākslas galerijai Kalnciema ielā (SZK un
Partneri). Varam aplūkot Ilmāra Blumberga un Kārļa Alaiņa jauno skulpturālo
strūklaku. Alises Brantes darbs Dārza
iešana iedzīvina Mazjumpravas muižas vēsturi. Ar Rīgas Sv.Pētera baznīcas
kanceli iepazīstina Aija Taimiņa, bet ar konkursu vēsturi
Latvijā Linda Leitāne-Šmīdberga.

Redaktora sleja

Sajūtu restaurācijas darbnīca — arī tā varam nosaukt
jebkuru mūsdienu arhitekta darbošanos vēsturiskā ēkā. Neviens no viņiem nav
bijis šeit nedz pirms simts nedz četriem simtiem gadu un nav pieredzējis nedz
veco ēku spožumu pagājušajos gadsimtos, nedz karu un okupācijas gadu postu.

Atjaunošanas entuziastu attieksme mēdz būt dažāda, tāpat kā Latvijas muižu
likteņi. Liepupes mūsdienu īpašniekiem ir jāapmierinās ar to mazumiņu, kas no
muižas ansambļa ir palicis pāri pēc Latvijas Republikas 1920. gada Agrārās reformas,
kad īpašumus atņēma valstij nelojālajiem baltvācu muižniekiem, un 1991. gada
denacionalizācijas likuma īstenošanas un tai sekojošajai zemju privatizācijai,
kas pilnībā sagrāva kādreiz tik kongruenti veidoto muižu. Tāšu mūsdienu «muižnieku»
rīcībā nonāca izpostīts, bet mazāk «sagraizīts» īpašums.

Liepupes muižas saimniece Egita Lauska uzstādīja
mūsdienīgu oranžēriju (attēlā), lai gan ziņu par tās eksistenci konkrētajā
vietā nav, bet objekts per se atbilst gan vietas garam Genius Loci,
gan laikmeta atmosfērai ZeitGeist. Varētu tikai vēlēties bagātīgāku
augu, tostarp citrusu un garšaugu, sortimentu, bet saprotams, ka visu izšķir
mūsdienu īpašnieku rocība. To pašu var teikt par Tāšu muižas lēno atdzimšanas
procesu, kuru vada Juris Zviedrāns un Kristīne Veinberga.

Vai muižu atjaunošanas metožu dažādība būtu karš starp modernistiem, kas
orientējas uz savas viesnīcas patērētāju gaumi, un tradīciju kopējiem, kas savā
templī uzņem tikai līdzīgi domājošu konservatorus? Nē, jo abos gadījumos
atjaunotāji ir respektējuši kopš 1964. gada starptautiski atzītās Venēcijas
hartas principus. Uz Liepupi varam attiecināt 9. pantu: «Ja nepieciešams
pielietot jaunas detaļas, tām jānes sava laikmeta iezīmes», bet Tāšiem atbilst
12. pants: «Atjaunotajām zudušajām detaļām jābūt harmoniski saistītām ar visu
pieminekli».

Žurnāla
numurā Bauskas pils muzeja direktors Māris Skanis nenoliedz koncepciju par
vēsturisko ēku kontrastējošu transformāciju, kurā arhitekti ar jauno materiālu
izvēli, konstrukciju veidu un formālajiem līdzekļiem distancējas no vēsturiskā
objekta. Arhitekts apraksta Bauskā lietoto atjaunojošās
restaurācijas metodi, kad vienlaikus ar ēkas autentisko daļu konservāciju un
restaurāciju tika veikta bojā gājušās manierisma stilā celtās Kurzemes hercoga
nocietinātās rezidences rekonstrukcija, zudušo elementu aizstāšanai nelietojot
modernas konstrukcijas un materiālus.