Latvijas architektūra Nr 119 (3/15)
Numura tēma: Klusais centrs. Komforts
Numuru atklāj ar vairāku biroja Vincents, Sudraba
arhitektūra u.c. dizainēto Elizabetes ielas apartamentu apskatu, kā arī ieskatu
arhitekta Ingurda Lazdiņa projektētā komfortablā Mežaparkas villā un Larisas Pomeščikovas
Jūrmalas dzīvoklī a’la Art Nouveau. Herdera ģimnāzijas Lauku ielā Rīgā dizainu Artas Goldbergas veikumā
analizē Jānis Borgs, bet pazīstamā latviešu dizainera Jāņa Straupes darbus Londonā apskata Marta
Šuste. EXPO 2015 Milānā, tostarp
nenotikušo Latvijas ekspozīciju, vērtē Baiba Tračuma, bet ar dizaina zīmoliem Milānā iepazīstina Jeļena Solovjova un Dzintra Purviņa. Par arhitektes Daces Ūdres savrupmāju varam lasīt Anitas Pīras esejā. Ar diskutablo Okupācijas
Muzeja piebūvi — Nākotnes namu pēc Gunāra
Birkerta skices (birojs 5. iela) un Memoriālu
represētajiem (birojs Taktila,
Kristaps Ģelzis, Ilze Miķelsone) iepazīstina projektu autori un Okupācijas
Muzeja fonda direktors Valters Nollendorfs, bet ar Strēlnieku laukums attīstību-
pilsētplānotājs Aigars Kušķis. Turpat arī viesnīcas projekts Grēcinieku ielā
(birojs Arhis arhitekti, Andris
Kronbergs).
Redaktora sleja
Katrai lielpilsētai ir
sava Vestenda un Īstenda. Šiem jēdzieniem Rīgas centrā gan ir cita debess pušu
orientācija. Rietumiem atbilst aristokrātiskā ziemeļu daļa ar Forburgu centrā,
bet austrumiem- centra dienvidu daļa ar proletārisko Maskavas forštati. Tūrisma
kartēs kvartālu grupai starp Jūras pasažieru ostu un prestižo Kr.Valdemāra ielu
ir dots toponīms Quiet Centre (www.likealocalguide.com).
Šeit Pēteris I pēc Rīgas iekarošanas uzcēla rezidenci, 19.gs. baltvāci būvēja
eklektisma apartamentus, bet vietas attīstība kulminēja Alberta ielas krievu
jaunbagātnieku odiozajā jūgendstilā.
Sugas vārds “klusais
centrs”, kā sinonīms komfortablākajai un dārgākajai dzīves vietai pilsētā, ir viens
no ietekmīgākajiem zīmoliem nekustamo īpašumu tirgū. „Klusais” ir jāmeklē zināmā
attālumā no „īstā” centra, kur koncentrējas gan politiskā un ekonomiskā vara,
gan augstā kultūra un izklaide. Uzsvars uz vārda „kluss” nozīmē, ka šo vietu
apdzīvo pietiekoši ietekmīgi ļaudis, kuri nepieļauj „viņu” teritorijā nedz
izklaides objektu atvēršanu, nedz politiski „skaļu” būvniecību.
Katrā lielākā pilsētā
ir savs „klusais centrs”, viens vai vairāki. Rīgā Klusā centra statusam atbilst
arī „īstais” Mežaparks jeb simtgadīgais Ķeizarmežs pie Ķīšezera. Jūrmalā tā ir galvaspilsētai
tuvākā kūrorta daļa, gar jūru uzbūvēto savrupmāju kvartālu virkne. Īpašnieku
vidū ne mazums ir Krievijas pilsoņu, kas liek atcerēties pēc Pirmā pasaules
kara Rīgai piešķirto epitetu „Mazā Parīze”. Gluži tāpat kā šodien,
kad krievu emigrantiem Latvijas galvaspilsēta ir starpstacija ceļā uz „Lielo
Parīzi”.
Teritoriju resursi
„kluso centru” izvietošanai ir ierobežoti, un tāpēc nākas iet jaunus ceļus.
Plānotāji un ģeogrāfi Rīgai ir radījuši terminu „tuvējais centrs”, kas kā jauns
zīmološanas instruments iepriecinās attīstītājus un marketinga cilvēkus. Daugavas
labajā krastā „tuvējā centra” robežas ievelk dzelzceļa loks, bet Pārdaugavā tās
vēl ir visai izplūdušas. Ķīpsala līdz ar tās aristokratizācijas sākumu 21.gs.
gan jau pretendē uz „klusā centra” statusu. Identitātes trūkumu Klusajiem
centriem nevar pārmest, un to apliecina pēdējo gadu aktivitātes.
Okupācijas muzeja pārbūves lobiju numurs par vkkf naudu.
Kritizēt ir viegli… Vai var palūgt argumentētu viedokli? Bez vkkf naudas ir arī citi finansu resursi…
Jaunākajā numurā ir ieliktas Grēcinieku ielas vizualizācijas ar Arhis projektētās viesnīcas-dzīvokļu ēkas vizualizāciju + OM. Brandmūris, kurš apaudzēts ar vīnstīgām reprezentē 2015. gadu. Diemžēl nav šaurās ieliņas vizualizācijas ar OM galā, bet kuram strādā telpiskā domāšana var iedomāties itāļu šaurās ieliņas ar veļas striķiem. Kaut kas īsti mums laikam nav kārtībā, atšķirībā no itāļiem, ar labo smadzeņu puslodi. Bet varbūt latviešos pamodies alkatības gēns, ka esam gatavi neapdomīgi aizbūvēt visu? Tā vienkārši bez īpašas profesionālas diskusijas.
"Aizbūvēt visu"- pazīstamais "zaļo" extrēmistu sauklis…. Vai tad sabiedrības gadiem lolotā vēlēšanās atgriezties pie viduslaiku Rīgas gaisotnes, kas nav iespējama bez jaunbūvēm karā nopostīto ēku vietā, būtu pazudusi? Vai tiešām labāk palielam pie sovoku un postmodernistu sačakarētās vecpilsētas, ja?
Būvēt vajag jaunbūves, kuras atspoguļo Zeitgeist – laika garu arhitektoniski, konstruktīvi ( struktūras, čaulas u.t.t. ), interaktivitāti u.c. kvalitātes. Pirms tam diskutējot par kopējo Rātslaukuma+Strelnieka laukuma+RTU Kaļķu 1 attīstību. Tā pa gabaliņam, pa gabiliņam jau Rātslaukums piebūvēts ar viduslaiku butaforijām, replikām. Nedapostmodernisms diez vai ir tas labākais veids apbūvei pilsētas sirdī.
Nedapostmodernisms- kas tas ludzu par stilu?
Melngalvju nams – nav kopija, nav postmoderns darbs. Patiesībā parafrāze par Melngalvju namu – replika? Kādam stilam to pieskaitīt? Līdz postmodernismam neaizvelk , tātad nedapostmodernisms 🙂 vai nelīdzgalampostmodernisms.
Melngalvju nams ir postmoderns darbs, tas pieder pie viena no postmodernisma iecienītākajiem žanriem – parodijas, jo imitē viduslaiku ārzemju tirgotāju biedrības greznību un lojalitāti jebkuram ienesīgam režīmam, it īpaši interjerā.
tad jau mēs arī tagad postmodernisma ērā dzīvojam, iznāk…. 😉 ar Pēterbaznīcas paviljonu konkursa rezultātiem, piemēram. Ienesīgums, kaut sīks, bet pāri visam!! 🙂