Latvijas architektūras 114. numurs

Latvijas architektūra Nr. 114(4/14)
Tēma: pilsētas dzīve

Jaunais žurnāla numurs parāda gan jaunas, gan pārbūvētas ēkas plašā
žurnāla izvēlētās tēmas «pilsētas dzīve» spektrā. Vidzemes koncertzāli Cēsis, (arhitekta Jura Pogas birojs) atzinīgi
novērtējuši akustikas speciālisti. Ne mazāk pievilcīgs savā laivas formā ir lielveikals top! Salacgrīvā (Arhis, Andris Kronbergs u.c.). Veikparks pie lidostas Rīga (MARK arhitekti) ir spilgts transporta konteineru arhitektūras
paraugs Latvijā. Šarlotes poliklīnika
(arh. Juris Bērziņš, Līga Gaile) atdzīvina
veco Rīgas slimnīcu, tāpat kā dizainera Armanda Vecvanaga tējnīca Materia Mūkusalu un fabrikas Laimas muzejs
— Miera ielu. Venēcijas biennāles apskatā Kristīne Budže analizē NRJA veidoto Latvijas
nacionālo ekspozīciju Unwritten. Arzemju pieredzi ilustrē Katrīnas Kukaines raksts par tramvaja lomu
Francijas pilsētu kultūrā. Vēsture sadaļā — atmiņas par
Asnātes Smelteres salonu A Vecrīgā un Guntas Šnipkes ieskats Liepājas jūgendstilā. Uzmanību piesaista DEPO PROJEKTA augstas kvalitātes
savrupmāja Mežaparkā un SubstanceS  Jūras parks Saulkrastos.

Redaktora sleja

Mūsdienu
Francija pārdzīvo kārtējo kultūras decentralizācijas vilni, un tas ir motivējis
nodibināt reģionālo mākslas centru tīklu FRAC. Jaunbūves ir nosacīti izmētātas
pa visu valsti, kas mudina kritiķus riskēt doties ārpus Parīzes tādā kā
arhitektoniskā svētceļojumā, lai pārlūkotu mazo projektu pienesumu nācijas jau
tā bagātīgajai kultūras dzīvei. Skat. wallpaper.com/ architecture/
letter-from-france

Latvijas
ikdiena ir provinces simtgadīga saviesīgās biedrības nama pārbūve par
galvaspilsētas mēroga koncertzāli Cēsīs, neaizmirstot arī par bērnu mūzikas
skolas nepieciešamību vienā un tajā pašā ēkā. Ambiciozā mazpilsēta pat
pretendēja uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu. Faktiskajā Eiropas
kultūras galvaspilsētā Rīgā pilsētas strādnieku nomales Sarkandaugavas
simtgadīgais Pavasara biedrības nams
ir pārbūvēts par hipermārketu.

Kas izšķir
ēku un cilvēku likteni? Kopienas politiskā izvēle. Arhitekts var tikai iniciēt
situāciju, lai publiskais labums varētu pretendēt uz tam pienākošos vietu. Tā
Sarkandaugavā Sarma&Norde
arhitekti savulaik piedāvāja daļu biedrības nama otrā stāva telpu, kuras
komercijai ir mazāk piemērotas, izmantot apkaimes vajadzībām, bet ierosinājums
neguva atbalsi. Rīgas pašvaldība to argumentēja ar relatīvi netālā Ziemeļblāzmas kultūras centra
eksistenci, bet «neformāļi» nebija pietiekoši organizēti, lai «okupētu» telpas.
Anarhistu izplatītās uzlīmes Rīgas pamestajām ēkām Occupy me izrādījās tikai mazs uzjautrinājums garāmgājējiem.

Tomēr ideāls
par mazām pašorganizējošām ļaužu grupām, kas saliedējas ap projektiem, vietām
un interesēm, veidojot sadarbības sabiedrību, nav miris. Rīgā piemērs tam, kā
sabiedrību var veidot projektu sadarbība, ir Miera ielas republika, kas
sarūkošajai galvaspilsētai var dot nelielas nākotnes cerības. «Republikāņi» gan
nesen cieta sakāvi cīņā pret Rīgas domes pozīcijas lēmumu pārdot izsolē viņiem
apsolīto pamesto ēku tuvējā šķērsielā.

Opozīcijai
atliek izmantot iegūto politisko kapitālu un atbalstīt anarhosindikālistus,
kuru apzīmējums nāk no franču valodas, jo par sindikātiem dēvēja arodbiedrības.
Kā atzīst kurators Ārons Betskis: «… man tuvākā politiskā filozofija ir
anarhosindikālisms. (..) Es to mēģinu iedzīvināt savā darbā, mēģinu nojaukt
institūtus tā, lai darbotos mazi projekti – un tas kļūst arī lielā mērā par
biznesa filozofiju tādās vietās kā Nīderlande.» Skat.
a4d.lv/lv/raksti/arons-betskis-intervija-rl/