Žurnāla vāka attēlu — arhitektu un ekstrēmo sportistu Ivaru Šļivku var tulkot kā ambiciozu pieteikumu, jo viesredaktori — Helēna Gūtmane, Marks Geldofs un Ilze Rukšāne žurnāla tēmu — Sarkani Zaļi Zilā telpa ir izvērsuši novatoriski. Brīvības ielu Rīgā, no Berģiem līdz Daugavai, iekaro velosipēdisti un Vecrīgā sāk saimniekot skeitbordisti. Arī ārzemju publiskās telpas pārveidojuma piemēri ir provokatīvi — Kopenhāgenas Superkilen parks (BIG) ir īsta dizaina Bābele, līdzīgi kā Soču Olimpiskā parka paviljoni, bet Krimas krastmala ir Maskavas jaunākā gājēju zona. Latvijā uzmanību piesaista Ivara Šļivkas biroja projektētais gājēju tilts Mītava un Talsu Radošā sēta (MARK arhitekti), kur jaunbūves jumta terases turpina parka nogāzes pastaigu laipas, kā arī Līgatnes papīrfabrikas atjaunotais ciemats un Spīķeru kvartāls Rīgā, kas ir pārveidots kopā ar Daugavas krastmalu. Sportisko un zaļo dzīvesveidu apliecina Latvijas Mežakaķu takas. Aplūkoti Nacionālā Botāniskā dārza un LU Botāniskā dārza nākotnes plāni (Kristīne Briķe, Inga Langenfelde).
Redaktoru sleja
Iela, laukums, skvērs, viesnīca un stacijas laukums, radošā sēta Talsos, soli pagalmos, gājēju tilti Jelgavā un Līgatnē, takas, gan pensionāru, gan mežakaķu, Brīvības iela Rīgā un Krimas krastmala Maskavā, estrādes un atkritumu urnas, Rīgas Spīķeru kvartāls un Centrāltirgus nākotnes vīzija, botāniskie dārzi Rīgā un Salaspilī, urbānais sports Vecrīgā un olimpiāde Sočos.
Žurnāla aprīļa burtnīca runā par izteikti mobilo, pārejošo — pastāvīgo kustību un īslaicīgo pieskārienu telpām, mazo un lielo notikumu telpisko izpausmi; par līdzīgām parādībām atšķirīgajos mērogos. Kopenhāgenā pilsētvides dizaina Bābele ir pilsētas Superkilen parks, Rīgā pilsētvides profesionāļi mēģina spert pirmos septiņus soļus uz Paradīzes dārzu, iniciējot Pagalmu renesansi. Pierastās modernisma «iekšbiroju» projektēšanas prakses izaicina turbulentās sabiedrības reakcijas, kuru modus svārstās no atklāti paustām negatīvām kolektīvām emocijām līdz neredzamai, bet vienmēr jūtamai, sistemātiski traucētai komunikācijai. Racionālās plānošanas laikmetu nomaina visaptverošās sociālās un psiholoģiskās nenoteiktības laiki.
Franču vēsturnieks, kulturologs un filozofs Mišels de Serto savā grāmatā «Ikdienas dzīves prakse» nosauc nepastāvību par mūsdienu pasaules raksturīgāko iezīmi. «Lēnām pārstāvji, kas agrāk simbolizēja ģimenes, grupas un kārtību, pazūd no skatuves, uz kuras viņi valdīja vārda laikmeta laikā. Mēs esam liecinieki skaitļa laikmeta adventam. Tas nāk kopā ar demokrātiju, lielo pilsētu administratīvo pārvaldi un kibernētiku. Tā ir kustīga un nepatraukta masa, cieši saausts audums bez pārrāvumiem vai ielāpiem, skaitāmo varoņu pūlis, kuri zaudē vārdus un sejas, kļūstot par kodēto ielu upi, mobilā aprēķinu valoda un nevienam nepiederošās racionalitātes».
Mēs to visu nosaucam par krustcelēm. Jo «kustīga un nepatraukta masa» mēs esam tikai skatoties no augšas. Ikdienā meklējot ceļu «ielu upē», un kaut arī vārdus zaudējot, mēs tomēr paliekam «varoņi». Un kā pazīstamās krievu leģendas par Ilju Muromieti personāži, mēs katru dienu krustcelēs lasām «ja pa labi aiziesi — zirgu zaudēsi, tad sevi izglābsi, pa kreisi aiziesi — sevi zaudēsi, bet zirgu izglābsi, taisni aiziesi …». Izvēle ir mūsu.
Helēna Gūtmane, Ilze Rukšāne, Marks Geldofs, viesredaktori
man patīk, ļoti saturīgs numurs!