Žurnāla tēmu — cita arhitektūra atklāj uz vāka redzamais Žaņa Lipkes memoriāla bunkurs — rakursā, kādu to varēja redzēt viņa izglābtie cilvēki. Joprojām oficiāli neatklātā Zaigas Gailes autoru kolektīvā radītā publiskā ēka jau ir ieguvusi starptautisku atzinību. Pārsteidzošs ir Ivara Šļivkas biroja piedāvājums Pazemes kultūras namam Valkā — padomju raķesu bāzes telpās. Redzami arī citi diskutabli objekti, kā LMA piebūve Esplanādē (SZK un Partneri) un Ulda Pīlēna big fish Liepājā, Ievērību ir pelnījis sakaru tornis Rīgā (Arhitektonika). Stilīgs un atraktīvs ir restorāns Vīnoga Āgenskalnā un mājoklim pārbūvētās Valdgales dzirnavas. Dizaina sadaļā apskatīti Londonas jaunumi un itāļu klasika Alessi — Jeļenas Solovjovas rakstu sērijā par dizainu — Made in Italy, kā arī Latvijas dizaineru gada skates darbi. Multifunkcionālo ēku akustiku analizē Andris Zabrauskis. Aplūkojami Rīgas pasazieru terminala Andrejostā konkursa darbi un lasāma kritiska intervija ar žūrijas locekli Anti Ahlavu. Latvijas arhitektūras eksporta iespējas apskata Dzintra Purviņa. Par šī gada Prickera arhitektūras balvas laureātu Wang Shu raksta Vents Vīnbergs. Somijas atmosfēru uzbur Klusuma kapela Helsinkos, bet Krimas arhitektūras apskata nosaukums BACK TO THE USSR atbilst saturam.
Redaktora sleja
Fotosesija ar sadomātu stāstu, kas bija iecerēta arhitektu «parādes portretu» izstādei glamūrīgā Rīgas universālveikalā, ritēja pilnā sparā, kad tajā iejaucās vietējie un fotogrāfija izrādījās atbilstoša Latvijas architektūras aktuālajai tēmai mainīgajā Eiropā. Nesen Berlīni tās mērs raksturoja kā «nabadzīgu, bet seksīgu» (Financial Times, 16.10.2012), jo jaunpienācējus saista pilsētas kulturālā ikdiena, reputācija un salīdzinoši lētā sadzīve, bet novecojušie berlīnieši ir ieinteresēti turpināt komfortablo dzīvi.
Šodien, kad Parīzes centrā veidojas rindas ne tikai pie Moulin Rouge līdzīgiem iestādījumiem, bet arī pie autobusiem, kas aizved bezpajumtniekus uz nakts patversmēm lielpilsētas pievārtē, sabiedrības stratifikācija nav noslēpjama. Ko darīt Rīgai, kuru 20. gs. divdesmitajos gados žurnālisti nodēvēja par «mazo Parīzi»? Tolaik šo epitetu vecā Hanzas pilsēta bija nopelnījusi kā cariskās Krievijas baltgvardu emigrantu starpstacija ceļā uz «lielo» Parīzi.
Nesen Latvijas Ministru Kabinets aicināja lielās pilsētas sniegt informāciju par pašvaldību īpašumā esošajiem namiem, kurus varētu piemērot patvēruma meklētāju izmitināšanai no krīzes skartajām valstīm. Labā ziņa ir tā, ka visi grausti nebūs jānojauc, un vecās ēkas varēs sākt jaunu dzīvi, varbūt ne tik dižciltīgu, kā kādreiz.
Lai gan — ko mēs zinām par neseno vēsturi, kuru slēpj pavisam neievērojamas ēkas klusajās šķērsielās, pirms pie tām politiķi nav piestiprinājuši informatīvu plāksni? Neko! Mazā Balasta iela blakus Rīgas centram ir viena no tām. Latvieši pēc Otrā pasaules kara ar vieglu roku tika apsūdzēti līdzdalībā holokaustā. Tomēr arī vācu okupētajā valstī bija latvieši, kas riskējot ar savu dzīvību glāba ebrejus no nāves.
Memoriāls Lipkes ģimenei Rīgā unikāls un telpiski pārliecinošs pierādījums cilvēcīguma eksistencei jebkuros apstākļos. Pat ja pieņemam, ka tā veidotāji jeb radošo cilvēki klienti ir kontroversiālas personības, jāatzīst, ka viņiem ārpus investīciju peļņas līknēm un noguldījumu procentiem ir bijusi kāda vīzija, kas materializējoties ir kļuvusi par vietas zīmi, kas apliecina laikmeta garu genius loci un Zeitgeist.
