Izdevniecībā Neputns klajā nācis itāliešu rakstnieka Italo Kalvīno romāns Neredzamās pilsētas (Le città invisibili, 1972) Daces Meieres tulkojumā ar Elīnas Brasliņas ilustrācijām, tapušām īpaši šim izdevumam. Neredzamās pilsētas ir rezultāts Kalvīno interesei par pilsoniskajām vērtībām un pilsētu arhitektūru, — poētiska apcere par pilsētām, civilizēto pasauli un sabiedrību, emocionālu un filosofisku interpretāciju virkne, kas atklāj cik dažādi var tik uztvertas pilsētas, cik atšķirīgi arhitektu radītais var iespaidot cilvēkus.
Īsromāns Neredzamās pilsētas (Le città invisibili) pirmo reizi publicēts 1972.gadā un tas pieskaitāms Italo Kalvīno kombinatorikas posmam, t. i., laikam, kad Kalvīno interesējas par ars combinatoria, biedrojas ar franču avangardistu — matemātiķu un literātu — OuLiPo grupu, tulko Remonu Keno (Raymond Queneau) un arvien vairāk matemātisku kombināciju rotaļu ievieš arī savos tekstos. Neredzamās pilsētas nereti tiek dēvēta par romānu dzejprozā.
Grāmatas tapšanu iedvesmojis venēciešu ceļotāja un diplomāta Marko Polo (1254–1324) darbs Il Milione, saukts arī par Brīnumu grāmatu, viens no ietekmīgākajiem tekstiem Eiropas literatūras (un ne tikai) vēsturē. Kalvīno īsromānā mijas Marko Polo sarunas ar mongoļu hanu Hubilaju un deviņās kopās sagrupēti piecdesmit piecu iedomātu pilsētu apraksti, kas izkārtoti atbilstoši stingrai struktūrai.
Marko Polo aprakstītās pilsētas simboliski atveido sarežģīto un juceklīgo īstenību, bet stāstnieka vārdi šim realitātes haosam cenšas piešķirt kārtību. «Manuprāt, esmu uzrakstījis ko līdzīgu pēdējai mīlas poēmai, kas veltīta pilsētām laikā, kad pilsētu izdzīvot kā pilsētu kļūst arvien grūtāk,» Kalvīno reiz teicis par savu grāmatu. Un, kā hanam Hubilajam apgalvo Marko Polo: «Ar pilsētām ir līdzīgi kā ar sapņiem: nosapņot var visu, kas ir iztēlojams, bet arī visnegaidītākais sapnis ir rēbuss, kurš slēpj vēlmi vai tās pretstatu — bailes.» Kalvīno pievēršas atmiņas un laika tēmai, runā par iekāri, cerību, gribu un nāvi, aicinādams lasītājus risināt teksta rēbusus.
Italo Kalvīno (Italo Calvino, 1923–1985) tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem itāļu rakstniekiem, kura darbi joprojām iznāk aizvien jaunos izdevumos un ir tulkoti teju visās pasaules valodās, turpretī latviski savādā kārtā līdz šim nav parādījies nekas vairāk par atsevišķu stāstu tulkojumiem 60. gadu periodikā, filosofiskā romāna Palomars fragmentiem žurnālā Karogs un Kalvīno sakopoto un pārstāstīto itāļu tautas pasaku krājumu Burvju gredzens (Sprīdītis, 1997). Kalvīno daiļrade ir pārsteidzoši daudzveidīga: neoreālistiski stāsti un romāni jaunības gados, pakāpeniska attālināšanās no sociālajām un politiskajām tēmām, pievēršanās filosofiski iekrāsotai fantastikai (alegorisko romānu triloģija Mūsu senči, 1952–1959), kam sekoja aizraušanās ar strukturālismu un semiotiku.
Informācija: izdevniecība Neputns
