Intriģējošie Rīgas tuvplāni

Rīga tuvplānā
Fotogrāfs un sastādītājs: Romvalds Salcevičs
Ievads: Anita Antenišķe
Teksti: Ieva Salceviča, Līva Garkāje
Izdevējs: Fosal, 2008

RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes ilggadējais fotogrāfs Romvalds Salcevičs izdevis nelielu grāmatiņu, kas veltīta skulptūrām un ciļņiem Rīgas arhitektūrā. Grāmatas 143 lappusēs izsekots skulpturālā dekora attīstībai no pašiem senākajiem saglabājušajiem kapiteļu greznojumiem Rīgas domā, kas datēti ar 13.gs., līdz pat 20.gs. starpkaru perioda nedaudzajiem, salīdzinoši askētiskajiem rotājumiem.

Izdevums nav gluži enciklopēdisks, tomēr tas aptver lielu daļu skulpturālo veidojumu Rīgas namu fasādēs un jumtu vaiņagojumos. Katram attēlam minēts ēkas datējums, lielai daļai — arhitekts, kā arī attēloto skulptūru vai ciļņu autors. Interesantāk, protams, lasīt tos aprakstus, kuros sīkāk atklāts, kas tieši attēlots vai simbolizēts fotogrāfijās redzamajos veidojumos. Tā, piemēram, varam uzzināt, ka 1911.gadā celtās Valņu ielas 2 nama (tagad Izglītības ministrijas) fasādē redzams ārstniecības dievs Asklēpijs un likteņa lēmēja Atropa. Vai arī to, ka kinoteātra Splendid Palace barokālā portāla skulptūras veidojot, tēlnieks R.Maurs un J.Legzdiņš ierosmi smēlušies romiešu mitoloģijas tēmā par Sabīniešu nolaupīšanu.

Interesanti bildēs ieraudzīt arī mazāk pazīstamas detaļas, tās kuras rodamas tālāk no pilsētas centrālās daļas vai grūtāk pamanāmas augstu fasādēs un zelmiņos. No grāmatas var nojaust, cik liela nozīme Rīgas namu tēla veidošanā bijusi ievērojamākajam 19.—20.gs. mijas tēlniekam Augustam Folcam, kurš rotājis gan tagadējā Mākslas muzeja un Nacionālā teātra ēkas, veidojis Zeva figūru VEF fasādē, gan greznojis vēl virkni īres namu.

Tieši šī tēma — par skulptūrām un ciļņiem, kas veido kādu ēku tēlu un nosaka to identitāti, šķiet viena no interesantākajām, kas nāk prātā, pētot pilsētas tuvplānus grāmatā. Piemēram, kaķis uz pazīstamās F.Šefela ēkas jumta Līvu laukumā. Ir taču skaidrs, ka kaķim uz jumta vairuma rīdzinieku apziņā ir daudz lielāka nozīme, nekā jebkurām citām ēkas detaļām, logu vai jumtu formai, lielāka nekā ēkas plānojumam un tam, kas vispār ēkā ir iekšā. Kaķu nams attēlots arī uz grāmatas vāka.

Līdzīgi arī grāmatas pēdējā attēlā redzamais Riharda Maura Naktssargs blakus ieejai Pāvila Dreimaņa projektētās pilsētas īres mājas pagalmā. Tāda — it kā tik neliela un nenozīmīga skulptūra — nu nevar taču gluži apgalvot, ka tā nosaka Ausekļa ielas tēlu. Tomēr, ja iedomājamies, ka pēkšņi šīs skulptūras tur vairs nebūtu — mums taču liktos, ka šajā ielā trūkst kaut kā ļoti, ļoti būtiska.

Grāmata hronoloģiski apstājas pie 20.—30.gadu Rīgas. Interesanti, protams, būtu, ja fotopētījums turpinātu sekot arī pēckara arhitektūras dekora attīstībai. Taču konceptuāli tā nudien ir cita ēra. Ja skulptūru un ciļņu attīstībā no viduslaikiem līdz jūgendstilam, neoklasicismam vai pat Art Deco arhitektūrai var klasificēt vienas, savā ziņā, individuāla mākslas darba pazīmes, tad modernisma arhitektūrā, A.Antenišķes vārdiem runājot «dekors zaudē savu iepriekš tik vitāli svarīgo nozīmi, par galveno vēstītāju nākamajām paaudzēm un laikabiedriem kļūs ēku arhitektoniskais veidols, apjomu kompozīcija un izteiksmība.» Pēckara arhitektūra kopumā neizceļas ar detaļu kvalitāti, un arī dekors tiek uzlūkots pavisam savādāk. Tas vairs nav individuāls mākslas darbs, klāt nāk gan industriālās izgatavošanas, gan ideoloģiskie aspekti.

Ēku skulpturālais dekors — tā ir tēma, kas, būdama tādā kā starpzonā starp arhitektūru un mākslu, līdz šim, acīmredzot, nav bijusi pietiekoši saistoša vienas vai otras disciplīnas pētniekiem, paliekot novārtā. Un, iespējams, lielāka interese par šo jomu nav vis arhitektūras vai mākslas vēsturniekiem, bet gan tūrisma industrijai, kas, iespējams, ir arī viens no lielākajiem «noņēmējiem» daudzajām grāmatām par Rīgas jūgendstilu. Arī šī nelielā grāmatiņa ir acīmredzami lielā mērā mērķēta tūristu auditorijai, par ko liecina ne vien paralēlais teksts latviešu, angļu un vācu valodā, bet arī šīs valodas simbolizējošie karodziņi uz grāmatas pirmā vāka.

Tomēr reizē grāmata pretendē būt par ko vairāk. Protams, varētu gribēties skaidrāku grāmatas kārtojumu, sadalot attēlotos veidojumus kādas hronoloģiskās vai tematiskās nodaļās, varētu vēlēties pamatīgāku skulptūrās un ciļņos attēloto tēmu un simbolu skaidrojumu, tomēr jāapzinās, ka šis nav zinātnisks izdevums. Taču tas nudien varētu rosināt vai būt par aizmetni plašākam pētījumam, daudz apjomīgākai un aptverošākai grāmatai par šo tēmu.