Uz robežas starp nereālu arhitektūru un realitāti

Šodien, 10.novembrī plkst.18.30 Gētes institūta telpās Rīgā atklāj vācu fotogrāfa Jozefa Šulca modernās arhitektūras izstādi starp fotogrāfiju un glezniecību — Lietišķais, kas apmeklējama līdz pat nākamā gada 24.janvārim. «Digitālā apstrādē Šulcs no savām fotogrāfijām izdzēš ēkām nozīmi piešķirošos elementus. Fotoattēlos būves izskatās kā aktuālas skices.»

Jozefs Šulcs fotografē tādas mūsdienu funkcionālās celtnes kā degvielas uzpildes stacijas, daudzstāvu autostāvvietas, kioskus un noliktavu halles. Pirmajā acumirklī fotogrāfētās ēkas nav atpazīstamas. Mākslinieks objektus tiktāl attālinājis no realitātes, ka tie kļūst par oriģinālām ģeometrisku laukumu un ķermeņu kompozīcijām. Izmantojot digitālu fotogrāfiju apstrādi, mākslinieks izdzēš absolūti visas norādes uz ēkas apkārtējo vidi, vecumu un atrašanās vietu: personas, durvis, uzrakstus, reklāmas un dekorācijas. Atklājas tīrā arhitektoniskā forma. Ar acīm redzamo fotogrāfiju apstrādi Šulcs uzsver distanci starp tēlu un attēlu, kā arī kāpina distancēšanos starp tēlu un realitāti. Fotogrāfijas mudina vērotāju katrā mākslas darbā no jauna apjaust robežu starp glezniecību un fotogrāfiju, pašam izšķiroties par attēla realitāti un ne realitāti.

Par izstādi

Šulca darbi veidoti fotogrāfijas jaunās lietišķības tradīcijā, kas aizsākās 1930.gados. Šī virziena mērķis bija lietu attēlošana to vienkāršībā un skaistumā — loģiskas un pārliecinošas attēlu valodas pretnostatīšana plašumā ejošajai mākslinieciskajai fotogrāfijai. Pretstatā tālaika māksliniekiem Šulcs ar uzņēmumu digitālas apstrādes palīdzību skatam vispirms atklāj mūsdienu funkcionālo arhitektūru.

Izstādes Lietišķais darbi atsedz industriālo būvju tīrās arhitektoniskās formas. Noliktavu arhitektūra parasti nenorāda ne uz to mērķi, ne pielietojumu. To identificēšanā palīdz dabiskā apkārtējā vide, logi un durvis, uzraksti, dekorācijas un personas. Tieši šos nozīmi piešķirošos elementus no savām fotogrāfijām izdzēš Šulcs. Viņa fotogrāfijas atklāj daudzveidīgas un oriģinālas nenoteikta vecuma ģeometrisku laukumu un ķermeņu kompozīcijas un konstrukcijas nekonkrētā telpā, nevis nespecifiskus un neko neizsakošus šķūņus. Šulca attēlos būves izskatās kā aktuālas skices, jaunceltnes vai tikko restaurētas būves.

Šulcs apzināti noārda robežu starp «fotogrāfisko» un «glezniecisko» realitāti. Viņš divējādi apvērš fotogrāfisko procesu: reducē reāli eksistējošas ēkas līdz to konstrukcijas idejai un fotogrāfiski reālo attēlu pārvērš atpakaļ tā «sākotnēji» virtuālajā tēlā. Kamēr digitālo attēlu radītāji strādā pretējā veidā, Šulcs mākslīgus attēlus atveido iespējami patiesus.

Šulca darbi liek skatītājam nepārtraukti nemanāmi pāriet robežu starp realitāti un ne realitāti. Pēc pirmā skatiena uz attēla patiesumu tūdaļ seko konstatējums, ka dzīves realitāte attēlā neatspoguļojas atbilstoši oriģinālam. Paliek neskaidrs, vai tās ir lielas industrijas celtnes modernā rūpniecības parkā jeb modeļi mākslinieka ateljē. Tā Šulcs apšauba fotogrāfiskā attēla «objektivitāti» un parāda, ka ikviens attēls ir mākslinieka vizuālās iztēles produkts.

Citi projekti

Par sērijas centre commercial fotogrāfiskajām panorāmām Šulcs ieguva titulu 2001.gada Eiropas arhitektūras fotogrāfs. Ar digitālās attēlu apstrādes metodi fotogrāfs panorāmās savienoja 30 atsevišķu iepirkšanās centru fotogrāfijas. Tā parādot, ka priekšpilsētu iepirkšanās centri iekļaujas tipoloģijā, kas tikai pirmajā acumirklī liekas arhitektoniski banāla. 2000.gadā tapušajai izstādei Lietišķais 2003.gadā seko — Formas. Aktuālākajā sērijā Pāreja Šulcs pievēršas sev raksturīgākajai tematikai: robežu šķērsošana — fotografējot izbālējušos pieminekļus bijušajām robežām starp Eiropas valstīm un eiropiešu galvās. «Esmu izaudzis Polijā, zemē, kuras teritorija vēstures gaitā piedzīvojusi vairākas izmaiņas. Drīz arī tur izzudīs robežsardzes ierēdņi. Robežpārejas vietas atstās miermīlīgu iespaidu — taču galvās tās vēl ilgi modinās satraucošus attēlus.»