Pirms nedēļas radio SWH Liepājas ziņās izskanēja jaunums, kas akceptēja liepājnieku kuluāros izplatījušos vēsti: Mēs Liepājai iegādājusies bijušo universālveikalu Kurzeme Liepājā.
Jaunie īpašnieki (A.Griģis, A.Burģis, I.Kesenfelds) plāno to izveidot par modernu tirdzniecības centru, kas pircējiem durvis varētu vērt līdz šī gada beigām. Uzņēmums Mēs Liepājai nav atteicies arī no idejas būvēt lielu komunikāciju centru Rožu laukumā 1/4. Tiek minēts, ka abām būvēm varētu būt viena koncepcija.
Darbu pie pārbūves projekta sācis arhitekts Agris Padēlis—Līns, daudzu šarmantu rekonstrukciju autors, kuru pasūtītājs ir namīpašnieks, būvuzņēmējs un viens no Mēs Liepājai akciju turētājiem Ivars Kesenfelds. Klubā V—10 viņš neslēpa leģendām apvītās izbijušā tirdzniecības nama Kurzeme pirkšanas/pārdošanas fineses. Izrādās — ilgstošā dīkstāve vismaz divu pēdējo gadu garumā tikusi pieļauta aiz pārpratumu virknes iepriekšējā īpašnieka un Liepājas pašvaldības sarakstē. Ne līdz galam izskatīti līgumi vai apsaimniekošanas noteikumos iemaldījusies aplama lappuse bijuši par iemesliem, lai Kurzeme turpinātu reizē biedēt un izbrīnīt liepājniekus.
Iespaidīgās ironijas devas dēļ kolēģi stāstījumu uztvēra kā anekdoti, jo pilsētnieki jau 10 gadus dzīvo raizēs par centra rēgu… 27.aprīļa laikrakstā Kurzemes Vārds I.Grasis raksta: «Tieši pirms desmit gadiem — pavasarī — padomju monstru Pilsētas valde pārdeva privātuzņēmējiem.» Ne vietējiem. Tāpēc tirgojums tapa lāsts. Kurzeme kļuva par pārpirkšanas pīrāgu privatizācijas polo spēlmaņiem — sākotnēji Interskonto, vēlāk norvēģu BRE. Nams tika iebalzamēts te apķīlājumā, te investīciju nepietiekamībā. Ar saukli:« Kurzeme atkal ir mājās!» žurnālists izsaka prieku par pašmāju patriotu pirkumu.
Ceru, ka jaunieguvuma apsmaidīšana ar jaunsaimnieka muti, minot, ka pirmajā, atvāztām vitrīnām 
vienlaidus apjoztajā stāvā būšot autostāvvietas, līdzēs atdzimt 1961.gadā ekspluatācijā nodotā, stilīgā tirdzniecības minimālisma piemēram par tolerantu tirgošanās tradīciju paraugu.
