Skujiņas radošā retrospekcija Arhitektu namā

Šodien, 20.novembrī plkst.17.30 arhitekte Ausma Skujiņa aicina uz savas izstādes—diskusijas Par vietas un laika nozīmi arhitektūrā atklāšanu Arhitektu namā. «Mana izstāde nav nekas galīgs un pabeigts. Tas ir tikai viens posms no darba, par kura apjomu un mērķi šodien vēl neesmu gatava runāt. Nekādā gadījumā tā nav atskaite par mūža ieguldījumu.»

Es mēdzu teikt — mani apsēž idejas. Tā tas tiešām ir. Mani darbi ir šo ideju pieraksti. Dažkārt tie ir ļoti nepilnīgi un neveiksmīgi, un tad nav miera. Ir jādomā par ideju nesošo objektu atkal un atkal. Ir gandrīz vienalga, vai tā ir kāda reāla, uzbūvēta vai neuzbūvēta ēka, kāds konkursa projekts, vai arī tikai kāda doma.

Izstādāmo objektu darbu atlasi noteica to aktualitāte manā darbā un domāšanā šobrīd:
• Liepājas dzīvojamo rajonu projektus gribējās salīdzināt ar to apbūvi, ko iepazīstu rakstot un vērtējot Rīgā, Venēcijas biennālē un pasaulē. Izstādē redzamais pagaidām gan ir tikai atgādinājums, ka tādi projekti vispār ir bijuši. Secinājumi pagaidām izpaliek.
• Brīvības (toreiz Ļeņina) ielas telpiskā analīze likās interesanta kā sabiedriskās telpas risinājuma piemērs. Ļoti žēl, ka Rīgā to nesaprātīgi aizbūvē. Tajā pašā Venēcijas biennālē pilsētas sabiedriskās telpas nozīme tika īpaši akcentēta.
• Rīdzene mani uzrunā vienmēr, kad esmu tās tuvumā un jo īpaši tad, kad iegriežos jaunajā, bezpersoniskajā galerijā, kas uzcelta virs tās gultnes. Mūsu, pirms pāris gadiem tapušo priekšlikumu, gribu pieteikt kā sarunu par VIETAS GARU un LAIKA GARU.
• Pārliecība par nepieciešamību sevi iekšēji sakārtot un apziņa, ka tas man ne vienmēr izdodas — tā ir mana ikdiena. Baznīcu projekti ir viens no ceļiem risinājuma meklēšanai gan domas līmenī, gan tīri profesionāli operējot ar telpu un apjomiem.
• Salmu mājas ir tikai viens no šodien iespējamiem variantiem ekoloģisko ēku celtniecībā. Izstādītie objekti man likās interesanti ar to, ka parāda apjomu variāciju iespējas. Projekts dzīvojamai mājai Andrupenē vēl nav pabeigts. Mēģinu atrast Latgalei raksturīgu, mūsdienīgu veidolu.
• Konkursa projekts ēkai laukumā pie Pētera baznīcas netika pamanīts un nezinu arī tā vērtējumu. Neskatoties uz to, tur pieteiktā ideja turpina attīstīties. Ja līdz šim mēs centāmies veidot interesantu ēku, kuras logos atspīd baznīca, un apaudzēt to ar vīteņiem, tad tagad tā ir pārtapusi par pieminekli pēdējiem kokiem Vecrīgā. Ļoti sāpīgi pārdzīvoju katra koka nociršanu te un vispār.
• Vecpiebalga. Par viņu turpinājums būs noteikti.
• Vēl varu pieminēt mākslinieku Kapu Kalniņa paplašināšanas projektu, kura plānojums jau pabeigts. Tagad darbojamies ap tā skulpturālo risinājumu.

Paldies visiem, ar kuriem kopā strādāts un tiem, kuri palīdz izstādes tapšanā un norisē. Paldies arī tiem, kas varbūt atnāks apskatīt izstādīto un pateiks — ko par visu to domā.