Rīgas pilsētas
arhitekta birojs 9. martā no pl. 13.00 līdz 18.00 Gētes institūtā, Torņa ielā 1,
rīko semināru Mijiedarbība un sadarbība
Rīgas arhitektūrā: kā labi sajusties pilsētā?
Mājīgums ir kvalitāte,
kas kļūst arvien vairāk pieprasīta ārpus mājokļa, piemērām, kafejnīcās, dažādos
klubos, «radošajos kvartālos», pagalmos («trešās vietas»). Mājīgums ir
atmosfēra, kuru šķietami nav iespējams panākt ar projektēšanu un to nevar «mākslīgi»
radīt vai nopirkt, tā rodas tikai caur vietas sociālo dzīvi. Tā ir atmosfēra,
ko uztveram multisensori, tas ir ar redzi, dzirdi, ožu, tausti, un
iespējams pat garšu, tai ir savs statuss un nozīme konkrētās pilsētnieku grupas
ikdienā. Kā esošās vietas saglabāt, kā jaunās veidot?
Pasākums sastāvēs no
divām daļām. Pirmajā izskanēs trīs lekcijas par pilsēttelpas pagaidu
izmantošanu un iespējam ko tā piedāvā iedzīvotāju un lietotāju labsajūtai.
Pasākumā otrā daļā notiks publiskās debates un seminārs par pilsētas mājīguma
rašanas procesiem.
Trešās jeb satikšanās vietas
Mājīga kafejnīca
pievilina patērētājus ar to, kā atrodoties «trešā vietā» starp darbu un mājām,
tā spēj piedāvāt relaksāciju, ēdienu vai dzērienu, un socializāciju, jeb
iespēju paņemt pauzi starp vienu sociālu pienākumu sfēru un otro. Šī trešā
vieta ir sociālā telpa tāpat kā mājas un darbs, tikai tajā notiek relaksētas
rotaļīgas aktivitātes.
Latviešu valodā termins
satikšanas vieta iespējams ir labāks par tulkoto terminu «trešā vieta» (third place). Pilsēta pamatā ir
satikšanās vieta. Tajā ir daudz vietu formālām, plānotām satikšanām — darba
vietā, skolā vai kādā specializētā klubā. Tomēr neformālās, nejaušās satikšanās
starp dažādiem cilvēkiem ir avots jaunām idejām, inovācijām, un sociālai
sasaistei. Kristofers Aleksanders (Cristopher
Alexander) plaši aizstāv nepieciešamību nodrošināt vietas spontānām
tikšanām visos mēroga pakāpēs (sākot ar ēku daļām, mājokļos, pie ēkam, starp kvartāliem
un rajoniem, pilsētās centros un aglomerācijas). Tam ir nepieciešama tāda
urbāno daudzveidība, kas aicinās tevi ārpus mājām un novērš vientulību, kas ir
paradoksāla mūsu laikmeta slimība. Pieejamība bērniem, invaliīdiem,
bezdarbniekiem un veciem cilvēkiem tādā gadījumā ir ižšķiroša.
Šīs kvalitātes ir
atrodamas tukšajās vietas un ēkās, kuri pievilina daudzus aktīvus, radošos,
alternatīvu un identitāti meklējošos cilvēkus apgūt pamestās rūpnīcas, kvartālus,
bijušo rūpnīcu zaļās buferzonas — telpas, kurām ir atmiņas par iepriekšējo
izmantošanu, kurām ir identitāte (vecā koka māja, pamestā rūpnīca utt.) un
vēsture. Vietas adoptēšanas process kļūst par vitālo jaunās atmosfēras
sastāvdaļu, un ar laiku, šīs vietas leģendu.
Līdz ar to, šīs sarunas
mērķis ir paskatīties uz Rīgas potenciālu un problēmām no šo «trešo vietu»
perspektīvas. Vai «trešā vieta» ir
atslēga pilsētas mājīgumam? Kurš varētu būt šīs trešās vietas stratēģis —
valdība (pilsētas vai valsts) jeb sabiedrība? Vai «trešās vietas» radīšanas
process ir individuāls? Vai/kur attīstītājiem būtu jānodrošina pilsētas
iedzīvotājiem «trešās vietas» visās Rīgas apkaimēs, jeb iedzīvotājiem ir pašiem
jāspēj izteikt kolektīva vēlme tās radīt? Kādā veidā projektēšanas speciālisti
un plānotāji var veicināt apstākļus «trešām vietām» Kādā veidā ir iespējams identificēt
«trešās vietas» jeb satikšanās vietas? Cik lielā mērā trešās vietas ir
plānošanas, pilsētbūvniecības vai sabiedrības brieduma nopelns? Vai Pilsētasi
ir nepieciešama trešo vietu stratēģija? Kādi pētījumi būtu nepieciešami «trešo
vietu» kartēšanai Rīgas pilsētā? Vai arhitekti var mācīties no trešo vietu
veidošanas stratēģijām? Kā trešās vietas atspoguļojās pirmajās un otrajās vietās?
Pasākums notiek radi!2015 nedēļas ietvaros un tiek
rīkots sadarbībā ar biedrību Urban
Institute, Gētes institūtu, Šveices vēstniecību un Dānijas kultūras
institūtu.
Piedalīšanās pasākumā bez maksas. Tiks nodrošināts sinhronā tulkošana
latviešu un angļu valodā.
