31.
maijā pl. 16.30 Rīgas Mākslas telpā, izstādes
Paralēlās
hronoloģijas. Austrumeiropas izstāžu nezināmā vēsture ietvaros
notiks saruna par alternatīviem meklējumiem Austrumeiropas kultūrā
sociālisma periodā. Tā kā izstādē viens no akcetiem ir arī uz
interesantiem un subversīviem arhitektūras projektiem, īpaši
Igaunijā 70. gados, sarunā piedalīsies arhitekti Andris Kronbergs,
Anda Ārgale un Jānis Lejnieks.
Saruna,
ko organizēLaikmetīgās mākslas centrs, notiek starptautiskās
izstādes Paralēlās
hronoloģijas. Austrumeiropas izstāžu nezināmā vēsture ietvaros,
kas Rīgas mākslas telpā skatāma līdz 4. jūnijam. Otrdienas
sarunā piedalīsies arhitekti Anda Ārgale, Andris Kronbergs un
Jānis Lejnieks, dzejnieki un tulkotāji Ingmāra Balode, Guntars
Godiņš, etnomuzikologs Valdis Muktupāvels, Latvijas Igauņu
biedrības pārstāve Imbi Strenga. Saruna
par alternatīviem meklējumiem kultūrā Baltijā un Austrumeiropā
pievērsīsies liecībām par procesiem, kas veidojās neatkarīgi un
ārpus oficiālās kultūras un kam pamatā bija idejas, kas atšķīrās
no vadošās ideoloģijas un prasībām.
Sarunas
mērķis ir iezīmēt «paralēlās
hronoloģijas» —
«neredzamos»
notikumus stagnācijas laikā — sociālo, vēsturisko un
ģeopolitisko apstākļu veidoto kontekstu, līdzības un atšķirības
starp kultūras procesiem Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Polijā un
Ungārijā, kas kontrastēja ar oficiālās kultūras nostādnēm.
Diskusija pievērsīsies arī reģionālajiem un starptautiskiem
sakariem, kas spēlējuši būtisku lomu citādas kultūras
meklējumos.
Kā
atzīmējis šobrīd skatāmajā izstādē Paralēlās
hronoloģijas
pārstāvētais ungāru mākslinieks Lāslo Beke, «daudzi
svarīgi notikumi — bez institucionāla rakstura — noritēja
lidostās, klubu telpās, psihiatrijas institūtos, «kultūras
centros»,
industriālu celtņu priekšnamos, darbnīcās un privātos
dzīvokļos».
Arī Baltijas valstīs radošās personības meklēja jaunas
izpausmes formas un pieejas caur daļēji neatkarīgām un privātām
iniciatīvām, cenšoties mainīt apkārtējo vidi un realitāti. Par
alternatīvās kultūras vietām nereti kļuva kafejnīcas,
marginālākas publiskās zonas, dažādas ar kultūru tieši
nesaistītas iestādes. Tostarp arī neformālas un «netaustāmās»
komunikācijas telpas, kas vienoja līdzīgi domājošas personības
plašākā reģionā. Apejot režīma uzspiesto izolāciju tika
sekots līdzi starptautiskām norisēm rietumvalstīs.
Tomēr
arī Austrumeiropas reģionā iezīmējas būtiskas atšķirības
alternatīvo meklējumu izpausmēs. Piemēram, Ungārijā 60. gadu
beigās un 70. gados kultūrpolitikas nostādnes paredzēja, ka
notikumi, kas pārstāvēja citādas tendences un novirzienus un
ideoloģisku iemeslu dēļ netika atbalstīti, oficiāli varēja tik
īstenoti t.s. «sekundāra
publiskuma»
zonās. Rezultātā tapa eksperimentāli, uz nelielu auditoriju
orientēti spilgti kultūras notikumi, kas pauda gan izteikti
avangardiskas pieejas, gan bezkompromisu attieksmi pret politiskiem
vai sociāliem notikumiem un procesiem, kritizējot lokālās
kultūras inertumu. Savukārt Baltijas valstīs radikālas «novirzes»
no oficiālā kursa nebija iespējamas, kā rezultātā kultūras
dzīve nebija krasi nošķirta savstarpēji izslēdzošās zonās
(oficiālā / neoficiālā), un progresīvās ievirzes bieži bija
integrētas vai maskētas zem sistēmu atbalstošiem nosaukumiem.
Saruna
pievērsies tam, kādi notikumi, procesi, arī kā un arī kāpēc
ietekmēja citādas kultūras meklējumus. Kādu lomu un publiskuma
iespējas tai nodrošināja laikmeta politiskais un sociālais
klimats? Kāda saistība pastāvēja starp alternatīvajiem kultūras
meklējumiem un oficiālo kultūru, reģionāliem sakariem un
starptautiskām vēsmām? Kādā veidā «citādās»
kultūras pārstāvji piemērojās vai «kaitēja»
oficiālās kultūrpolitikas stratēģijām? Kā šajos procesos tika
izmantotas radošas un neparastākas metodes, alternatīvi formāti?
Saruna
notiek starptautiskās izstādes Paralēlās
hronoloģijas. Austrumeiropas izstāžu nezināmā vēsture
ietvaros, kas Rīgas mākslas telpā skatāma līdz 4. jūnijam.
Paralēlās
hronoloģijas
kā pašvērtīgu mākslas fenomenu aplūko izstādes, un piedāvā
ieskatu par nozīmīgiem, bet šobrīd mazzināmiem mākslas
notikumiem Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Ungārijā 20. gs. 50. –
80. gados, kas savulaik iespaidoja vai pat mainīja izpratni par
mākslas un izstāžu lomu. Izstāde aktualizē ārpus starptautiskās
mākslas vēstures palikušo Austrumeiropas lomu, uzrādot paralēles
un arī atšķirības ar Rietumu mākslu un savstarpēji reģionā.
