Arnis Balčus:
Fotogrāfiju sērija Sapņu mājas dokumentē nekustamo īpašumu burbuļa sekas
Latvijā. Nepabeigtas jaunceltnes, pusapdzīvotas mājas un biroji, kas reiz domāti
kā pilsētas urbāno ideālu iemiesojumi, tagad draud kļūt par mūsdienu drupām,
spoku ciematiem vai vienkārši būvniecības neveiksmēm.
Pēc vairāku gadu ekonomiskās augšupejas, 2008.gadā Latvijas ekonomika piedzīvoja
vienu no straujākajiem kritumiem visā pasaulē. Nekustamo īpašumu tirgus bija
galvenais valsts attīstības virzītājs un laika posmā no 2004. līdz 2007.gadam
tas radīja nekustamo īpašumu «burbuli». 2007.gadā teju pusei Latvijas
mājsaimniecību bija hipotekārais kredīts par spīti tam, ka cenas nekustamajam
īpašumam bija neadekvātas: dzīvoklis Berlīnē vai Parīzē maksāja lētāk. Sākoties
krīzei, krasi samazinājās cilvēku ienākumi, bezdarbs pieauga līdz 22% un
neskaitāmi ēku projekti palika nepabeigti. Daudzus no jaunajiem projektiem
nebija iespējams nokomplektēt ar īrniekiem, tāpat daudzas ēkas palika
pusapdzīvotas. Tā vietā, lai šīs ēkas piepildītu sapņus, tās, visdrīzāk, pārtaps
par drupām un kļūs par pieminekļiem lielākajai Latvijas ekonomiskajai krīzei,
atgādinot pieredzi ar būvobjektiem pēc Padomju Savienības sabrukuma 1990.gadu
sākumā.
Andris Vītoliņš:
Man pēdējos gadus nācās klausīties utopiskas pasakas par šis degradētās pilsētas gaišo nākotni. Par to, ka nez no kurienes Andrejsalā dzīvos 80 000 tūkstoši iedzīvotāju un tad vēl Lucavsalā 40 000 un arī Mežaparkā mums atradīsies vietas 20 000 . Un tad vēl, ka redzat Kopenhāgenā ir šitā un Parīzē tā. Ja kaut ko centos argumentēt tad ātri vien mani nosauca par komunistu vai par traku mākslinieku. Šodien gan dižie plāni diemžēl ir novītuši un vairums darboņu nosvīduši. Bet fenomenāla ir šī sabiedrība atvērtība murgainām idejām un īstermiņa manipulācijām bez skatījuma ilglaicīgā nogrieznī.
Sekojot lētiem solījumiem par rožaini utopisko nākotni vairums cilvēku irt gatavi gadiem ilgi cīnīties par izdzīvošanu. Viņi ir gatavi katru dienu ciest, kratoties stundām ceļā, maksāt par benzīnu , doties tumsā uz savu apsolīto sapņu ciematu. Patērējot neskaitāmu laiku ceļā un ceļoties regulāri naktī lai nokļūtu darbā, viņi ir ar mieru atteikties no veselīga seksa. Viņi ir gatavi ņemt kredītus priekš tā lai atlikušo mūžu nodzīvotu bezgaumīgas krāsas namiņos. Šie dīvainie cilvēki ir gatavi nopietnai cīņai ar alerģijām, ko veicina sintētiskās grīdas un plastmasas logi. Viņi ir gatavi audzināt bērnus degradētā vidē bez normālām ielām un infrastruktūras.
Šeit ir kolosāla vieta! Tev nevajag nopietnu diplomu lai kaut ko uzceltu, bet tev ir nopietni klienti, kas gatavi maksāt! Profesionalitātei nav nekādas nozīmes galvenais ir politiskas un publisko attiecību manipulācijas lai panākumi tevi sildītu. Vairums objektu būvēti novecojušo tehnoloģiju tradīcijās vēlāk pasūtītājiem sagādā milzum galvassāpes un tēriņus. Milzīgi gāzes apkures rēķini un kondicionieru pārpūle kompensē arhitekta un pasūtītāja ambīciju uzplūdus.
Drupas no 90.gadu sākuma drupas un drupas no mūsdienām. Šie neuzceltie objekti noārdās fantastiski ātri. Koki un zālē tos eleganti aprij pusgada laikā . Sirojoši bezdarbnieki noskrubina visu noderīgo, atrok kabeļus un izkomplektē konstrukcijas. Drupas ir šis sistēmas vizītkarte. Ierodoties galvaspilsētā no lidostas mēs redzam mūsu nacionālos lepnumus — drupas. Atbraucot pa dzelzceļu stacijas laukumā — drupas. Ceļojot pa valsti visur drupas. Iebraucot Liepājā vai caur braucot Saldu — drupas. Arī šķērsojot valsts robežu pamesto robežkontroles posteņu drupas.
