Vēl līdz 10. septembrim Arhitektūras muzejā ir skatāma izstāžu cikla “Rīga, kuras nav. Kartes un plāni” piektā izstāde “Mikrorajoni. Spožums un posts”.
Latvijas Arhitektūras muzeja krājumā ir gandrīz tūkstotis 20. gadsimta Rīgas plānojuma projektu. Izstāžu cikls “Rīga, kuras nav. Kartes un plāni” iepazīstina ar Latvijas galvaspilsētas plānošanas dokumentiem, kuri to radīšanas laikā nebija publiski pieejami.
Pirmā izstāde “Rīga. Pamatplāns” (2015) iepazīstināja ar Rīgas jaunizbūves biroja (1923–1940) ambiciozo Lielrīgas projektu pusotram miljonam iedzīvotāju. Otrā izstāde “Zilās Rīgas zaļie ķīļi” (2016) parādīja ūdens akvatoriju un zaļo teritoriju potenciālu un plānotāju centienus nodrošināt katram pilsētniekam veselīgu vidi neatkarīgi no viņu dzīvesvietas. Trešā izstāde “Rīga. Pasažieri un krava. Satiksme un transports” (2017) atklāja pasažieru satiksmes un kravas transporta ietekmi uz pilsētnieku ikdienu.
Piektā izstāde “Mikrorajoni. Spožums un posts” analizē būvniecības procesus laikā no 20. gs. 60. līdz 80. gadiem no mūsdienu skatupunkta, kad varam novērtēt ieguvumus un zaudējumus. Padomju režīms, iedvesmojoties no Eiropas pilsētplānošanas paraugiem, būtiski pārveidoja pilsētas nomales apkaimes, kur līdz tam atradās Pierīgas muižiņas, dārzniecības, izkliedēta mazstāvu apbūve un rīdzinieku sakņu dārzi jeb t.s. dārziņu kolonijas.
Izstāde nevar atbildēt uz samilzušajiem mūsdienu jautājumiem — ko darīt ar 60.—80. gadu apbūvi? Problēmu cēloņi meklējami padomju laikmeta pilsētbūvnieku centienos radīt vispārcilvēcīgu sociālo utopiju totalitārā režīma saimnieciskās mazspējas apstākļos. Tolaik tikai daļa no arhitektu piedāvājumiem tika realizēta. Varbūt atrisinājums meklējams mikrorajonu izcelsmes analīzē, un mūsdienu Rīgas dalījums apkaimēs ir solis uz to?
Izstādes kurators — Jānis Lejnieks
