Pilsētas lipīgās skaņas

Līdz 25.oktobrim izstāžu zālē Arsenāls apskatāma gleznotāja Andra Vītoliņa personālizstāde Lipīgās skaņas. Košajās un enerģiskajās gleznās atspoguļojas māksliniekam tuvie pilsētnieciski industriālie motīvi. Īpaši domāts par izstādes telpas iekārtojumu.

Andris Vītoliņš (1975) ir jauns mākslinieks, kas izpaudies vairākos mākslas medijos (instalācijas, objekti), tomēr par pēdējo piecu gadu visbiežāk lietoto tehniku viņam ir kļuvusi glezniecība. Savos darbos Vītoliņš pievēršas pilsētainavas industriāliem motīviem, kas lielākoties ir liecības par aizgājušo laiku rūpniecības objektiem ― mašīnām, rūpnīcām, dažādiem mehānikas elementiem.

Vītoliņš glezno, pārnesot tēlu zīmējumus no fotogrāfijām uz audekla. Pretēji paredzamajam, viņa gleznojumos nav nekā no vraku rezignētās eksistences, tieši pretēji ― tie ir dinamiski un pulsējoši. Mākslinieka darbiem piemīt lakonisms un dekorativitāte ― ar dažām spilgtām un tīrām krāsām tiek panākts dinamiskas kustības efekts, kas Vītoliņu raksturo kā izteiktu industriālā laikmeta bērnu.

Gleznotājam izdodas savos darbos savienot lielu emocionālās izteiksmes amplitūdu ― urbāno ar romantisko, veco ar novatorisko, lokālo ar globālo. Gleznās organiski saplūst objektīva precizitāte un autora subjektīvais skatījums. Vītoliņa lietoto krāsu gamma asociējas ar sintētisku pasauli, kas ir kā dabiskā nepieciešamība un neizbēgamais ļaunums. Svarīgs viņa kompozīciju elements ir gaisma, kas līdztekus kolorītam veido gleznu ritmu un plastiku.

Vītoliņa darbi ir azartiski un humāni. Visdrīzāk tie ataino paša mākslinieka dzīves izjūtu, kas ir intensīvu meklējumu piesātināta. Svarīgs viņa iedvesmotājs ir elektroniskā mūzika, kuras pavadībā gleznotājs nereti strādā. Var droši apgalvot, ka Vītoliņš ir atradis savu oriģinālu māksliniecisko rokrakstu, ko apstiprina arī viņa darba iekļaušana LNMM krājumā.