Kolhāsa vēstījums tūlīt tika izplatīts neskaitāmos medijos visā pasaulē, rosinot uzdor jautātājumu, — ko viņš ar to domājis? Bet skaidrs, ka tieši viņam tas arī vislabāk piestāv, — raisīt šādu mulsumu. Kaut arī Kolhāss aicina lūkoties uz arhitektūras vēsturi, uz pēdējiem simts gadiem, noprotams, ka ne jau vēsture par sevi viņu interesē, bet drīzāk kā instruments, lai apjēgtu, kā globalizācija ir ietekmējusi arhitektūru, ko devusi un ko ņēmusi.
Biennāles tēma tika izsludināta neierasti laicīgi, bet, saprotams, ka tieši Kolhāsa biennālei piederētos pētījumi, kam ar pusgadu nemaz nepietiek. (Igauņi, piemēram, jau pagājušājā nedēļā izsludināja starptautisku kuratoru konkursu savas ekspozīcijas koncepcijai.) Ambīcija ir arī līdzināties mākslas biennālei — izstādi paredzēts atklāt nevis kā ierasts augusta biegās vai septembrī, bet jau jūnija sākumā.
Ar Rīgas pilsētas arhitekta biroja atbalstu, Pamati: Mūsdienīguma absorbēšana. 1914–2014 (Fundamentals: Absorbing Modernity: 1914 – 2014) — Kolhāsa teksts nu tiek piedāvāts arī latviski.
A.Z.
25. janvāra pasākumā Venēcijas biennāles prezidents Paolo Barata (Paolo Baratta) aprakstīja arhitektūras biennāles attīstību un pamatoja, kāpēc par kuratoru izvēlēts Rems Kolhāss:
«Venēcijas biennāli uzskata par pasaulē nozīmīgāko notikumu arhitektūrā; biennāle ir vieta, kur arhitektūra stāsta par sevi un kur tā sastopas ar ikdienas dzīvi un cilvēkiem. Tāpēc dažu pēdējo gadu laikā mūsu kuratoru un tēmu izvēle ir balstījusies uz izpratni par pastāvošo plaisu starp arhitektūras «šovu», no vienas puses, un aizvien pieaugošo sabiedrības nespēju izteikt savas prasības un vajadzības, no otras puses. Arhitektiem prasa radīt elpu aizraujošus šedevrus un «norma» kļūst par kaut ko neierastu, nonākot pie banalitātes, ja ne sārņiem — mūsdienīguma sliktākajā izpausmē. Šim procesam sasniedzot kulmināciju, mēs lūdzām Remu Kolhāsu iesaistīties oriģinālā pētījumā.
Ir attīstījies arī veids, kā izstāde tiek organizēta. Sākotnēji paredzēta kā mākslas izstādes «imitācija», biennāle attīstījās, aicinot arhitektus, gluži tāpat kā mākslas biennālē, izstādīt savus darbus, tā kļūstot par nozīmīgu izstādi-izpētes projektu, ko vada kurators (kuru ieceļ par biennāles arhitektūras daļas vadītāju). Valstīm tiek dota iespēja iesaistīties šajā izpētes projektā. Izstādi visā tās darbības laikā papildinās virkne pasākumu, kā arī plenēri un semināri, veidojot to interaktīvu. Tāpēc esam nolēmuši, ka arhitektūras izstādes atklāšana varētu notikt 7. jūnijā, un tā būtu skatāma tikpat ilgi kā mākslas izstāde (aptuveni sešus mēnešus).»
Rems Kolhāss:
«Pamati būs izstāde, kas vairāk būs veltīta arhitektūrai, nevis arhitektiem. Pēc vairākām laikmetīgā apjūsmošanai veltītām biennālēm Pamati pievērsīsies vēsturei jeb visiem arhitektūras pamatelementiem, kādi jebkad un jebkur izmantoti arhitektūrā (durvīm, grīdām, griestiem u.tml.), un arhitektūras attīstības tendencēm dažādās valstīs pēdējo 100 gadu laikā. Trīs papildu izstādēs, kas paredzētas centrālajā paviljonā, Arsenālā un nacionālajās ekspozīcijās, šī retrospekcija radīs jaunu izpratni par arhitektūras pamatelementu klāsta bagātību, kura krājumi mūsdienās šķiet izsmelti.
Ja 1914. gadā varēja runāt par «ķīniešu» arhitektūru, «šveiciešu» arhitektūru vai «indiešu» arhitektūru, simts gadus vēlāk karu, dažādu politisko režīmu, atšķirīga attīstības tempa, nacionālo un starptautisko arhitektūras tendenču, talantīgu arhitektu, personīgo kontaktu un tehnoloģiju attīstības ietekmē arhitektūra, kas reiz bija specifiska un lokāla, ir kļuvusi vienveidīga un globāla. Šķiet, ka nacionālā identitāte ir pazudusi un ziedota mūsdienīguma vārdā.
Tā kā mums bija priekšrocība sākt darbu gadu agrāk par ierasto biennāles grafiku, mēs ceram izmantot šo papildu laiku, lai starp nacionālajiem paviljoniem ieviestu zināmu koordināciju un saskaņotību. Ideālā variantā mēs vēlētos, lai pārstāvētās valstis izvēlētos vienotu tēmu Mūsdienīguma absorbēšana. 1914–2014 un lai katra parādītu sev raksturīgo nacionālo īpatnību nonivelēšanās procesu, kas notiek, pārņemot vienotu izteiksmes un formu valodu no vienotā tipoloģijas repertuāra.
Pirmais pasaules karš jeb mūsdienu globalizācijas sākums kalpo par atskaites punktu virknei vēstījumu. Pāreja uz šķietami vispārpieņemto arhitektūras valodu ir daudz sarežģītāks process, nekā mēs parasti to apzināmies, veidojot būtiskas saiknes starp kultūrām, tehniskajiem jauninājumiem un nemanāmiem «nacionālo» iezīmju saglabāšanas veidiem. Visuresošās Google izpētes un kultūras atmiņas noplicināšanas laikmetā ir būtiski arhitektūras turpmākajā attīstībā ļaut šiem vēstījumiem atdzimt un izpausties.
Kumulatīvi izstāstot pēdējo 100 gadu vēsturi, nacionālo paviljonu ekspozīcijas radīs vispārēju priekšstatu par arhitektūras attīstību vienotā, mūsdienu estētikā, vienlaikus atklājot, ka globalizācijas apstākļos pastāv un spēj izdzīvot nacionālās iezīmes un mentalitātes, jo tās turpina zelt un attīstīties par spīti tam, ka pastiprinās starptautiskā sadarbība un apmaiņa…»
