Nupat Kultūras ministrija izsludinājusi metu konkursu par Latvijas ekspozīcijas koncepciju un īstenošanu Venēcijas biennāles 18. starptautiskajā arhitektūras izstādē. To, kāpēc latviešu arhitektiem būtu vērts piedomāt un piedalīties konkursā Latvijas ekspozīcijai, aktualizē žūrijas priekšsēdētājs un biroja ĒTER līdzdibinātājs Niklāvs Paegle, kurš bija viens no līdzautoriem un kuratoriem “Baltijas paviljonam” Venēcijas biennālē 2016. gadā.
Leslijas Loko (Lesley Lokko) uzstādītā biennāles tēma ir spēcīgs signāls, lai pārvērtētu Rietumcentrētu pasaules modeli un saskatītu to, ka eksistē daudz paralēlu, daudzkārt trauslu zināšanu, kas ir ne mazāk nozīmīgas. “Dekolonizācija”, viens no dotajiem instrumentiem, ir ārkārtīgi būtisks arī mums, jo laikmetīgi telpiskie pētniecības procesi Baltijas reģionā ir attīstības procesā. Šis lokāl-specifiskais jūtīgums, kas bieži vien prasa jaunus ārpus reglamenta darbarīkus ir kaut kas, ko varam sniegt pasaulei.
Man kā žūrijas priekšsēdētājam bija svarīgi panākt, ka tiek mainīts nolikums un uzlabots dalības process, kas ar skaidru ideju ļauj piedalīties vairāk un, cerams, dažādākām komandām. Konkurss sastāv no divām kārtām: primāri tiks vērtēts mets, detalizētie pielikumi tiks prasīti tikai darbiem, kas ieguvuši augstāko žūrijas vērtējumu. Vēlos, lai metu konkursa uzsaukums sasniegtu pēc iespējas plašāku arhitektūras kopienu, kas mēģina veidot atgriezenisko saiti ar telpiskās prakses procesiem Latvijā. Zinu, ka ir daudz spēcīgu prātu gan akadēmiskajā, gan profesionālajā vidē, kas bieži vien saistīti starptautiskās komandās.
Atgādināšu, ka ideja par Baltijas paviljonu radās Venēcijā 2014. gada arhitektūras biennālē, kad Krievija bija tikko iebrukusi Krimā un redzot, cik sadrumstalota bija Baltijas valstu klātbūtne. Tā bija jaunas kuratoru — arhitektu, mākslinieku un pētnieku komandas iniciatīva neatkarīgi uzvarot trīs nacionālos konkursus Igaunijā, Lietuvā un Latvijā.
Tādēļ ļoti ceru, ka šis brīdis ir pietiekami kritisks, lai sagaidītu spēcīgus manifestus un jaunas, starptautiskas sadarbības formas. Baltijas spēks slēpjas trauslumā, kas bieži vien saskatāms tieši veidojot jaunas sadarbības formas un skatīšanās veidus. Lokāl-specifiski darbi, ar kuru palīdzību spējam piedalīties globāli nozīmīgās sarunās. Biennālei ārkārtīgi būtiska ir sasaiste ar citu valstu paviljoniem, ekspertiem, notikumiem, tādēļ īpaši svarīgi ir arī attiecību veidošanas pieteikumi.
Krievijas iebrukums Ukrainā ir nesis neskaitāmus upurus, radījis katastrofālu bēgļu krīzi, mainījis resursu plūsmas, enerģijas avotus, Melnās jūras blokāde izraisa pārtikas trūkumu visā pasaulē, veidojas jauns dzelzs priekškars. Mēs to izjūtam īpaši spēcīgi, jo tāpat kā Āfrikai, neviens no augstākminētajiem pārdzīvojumiem mums nav svešs. Taču Loko vēlas runāt par cerību un potenciālu. Arī šo sajūtu mēs ļoti labi pazīstam, — es vēlos, lai mēs padomātu, ko šī sajūta nozīmē telpiski? Kā šādā jaunā pasaules prognozē varam veidot arhitektūras kultūru?
