«Montāžā savienojas uzfilmētajos kadros notvertais laiks» — šie Andreja Tarkovska vārdi izraudzīti kā vadmotīvs Bruno Aščuka stāstam par Sergeju Eizenšteinu, Rīgu un Berlīni. Montāža ir tēma septītajai lekcijai ciklā Kino un arhitektūra, ko rīko birojs Sarma & Norde — ceturtdien, 4.decembrī plkst.19.00 kinoteātrī KSuns.
Dažādās montāžas tehnikas kinomotogrāfā ir radījušas dažādus pilsētu tēlus. Kas līdzīgs, kas atšķirīgs un vai vispār ir filmu veidošanai, montāžai un arhitektūrai?
Mihails Eizenšteins, ķeroties pie katras jaunas mājas projekta, vispirms zīmēja tās fasādi, iezīmējot katru figūru, ornamentus, rotājumus, bet pēc tam plānojums tika veikts atbilstoši fasādei. Sergejs Eizenšteins, sākot jaunu filmu, to iezīmēja pa kadram, neaizmirstot par tērpiem, sadzīviskām detaļām. Viņš ir filmu montāžas pionieris, kino teorētiķis, kas ar savu skatījumu ir ietekmējis to, kā mēs skatāmies kino.
Arī Rīgu var montēt dažādi. To iespējams skatīt mazas meitenītes ar baltajiem zvaniņiem rokās acīm — kā to rāda operators Uldis Brauns un Ivara Kraulīša montāža filmā Baltie zvani (1961.), ar kuru sākas Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola.
Pilsētu kā pastāvīgu, dzīvu funkcionējošu organismu, kurā katrs elements ir vienlīdz nozīmīgs, rāda Valters Rutmans. Tā nav filma par berlīniešiem, tā ir filma par Berlīni. No kino kameras fiksētiem reportāžas kadriem Rutmans ar montāžas palīdzību radīja varenu vizuālu kompozīciju Berlīne: lielpilsētas simfonija (1927).
Montāža un pilsēta. Lomās: Eizenšteins, Rīga un Berlīne
Stāsta: Bruno Aščuks
Fragmenti no filmām: Sergejs Eizenšteins. Priekšvārds, Sergejs Eizenšteins. Post Scriptum (1978), Baltie zvani (1961), Berlīne: lielpilsētas simfonija (1927)
