Mūsdienu arhitektūra Turcijā tikai 90. gados sāk iegūt savu identitāti, atbrīvoties no sociālekonomisku jautājumu risināšanas un politiskā pieprasījuma. Arhitektu praksēs sākotnēji dominē ekonomiski apsvērumi un izaicinājumi būvēt pēc iespējas efektīvāk, izmantojot viegli pieejamus vietējos materiālus un celtniecības paņēmienus, taču aktuāli saglabājas arī teorētiskie jautājumi par arhitektūras un atsevišķas celtnes jēgu, tās pamatideju un zināšanu sistēmu, kas veido domu gaitu arhitektūrā. Paralēli tam rodas fundamentāls jautājums par vecā aizstāšanu ar jauno. Kopumā 90. gados turku arhitektiem raksturīga spēja izmantot vēsturiski senlaicīgu domu pavedienus kā pamatpieeju projektēšanā, taču radīt mūsdienīgu, pragmatisku, simbolisku, atklātu un caurredzamu arhitektūru. Gadsimtu mijā līdzās celtniecības uzplaukumam pasaulē arhitektūras kultūra Turcijā iegūst sev raksturīgās izpausmes. Arhitekti, kas praktizē kopš 60. gadiem, būvniecības uzplaukuma laikā izmanto daudzas stilu variācijas un pieejas projektēšanai, daļa no tām novecojušas un atpakaļejošas, taču dažas — patiesi novatoriskas. Tiek turpinātas arī reģionālās arhitektūras tradīcijas. Taču tūkstošiem arhitektu visā valstī rada neviennozīmīgi vērtējamu arhitektūru, kas veido urbānās ainavas fonu Turcijā. Daudzi arhitekti, savukārt, izmanto būvniecības buma iespējas strādājot gan lokāli, gan tuvākajos reģionos. Projektos tieši atpazīstama globālo tendenču ietekme, taču vērojamas arī zināmas atsauces uz Turcijas arhitektūras vēsturi.
Dr. Ahmets Eijuss ir Stambulas Bahčešehiras (Bahçeşehir) universitātes Arhitektūras un dizaina fakultātes dekāns. RISEBA Arhitektūras skolā šajā mācību gadā profesors vada lekciju kursu Ievads arhitektūras kultūrā.
