Par
godu Eižena Laubes 130. dzimšanas dienai 24. maijā plkst. 18.00 Arhitektu namā notiks
arhitektes, pedagoģes un pētnieces Sandras Levānes publiskais priekšlasījums,
veltīts ievērojamā latviešu arhitektūras meistara teorētiskajam mantojumam.
Eižens Laube (1880−1967) bija arhitekts
ar ievērojamu praksi, galvenā figūra Latvijas arhitektūras teorijā
20. gadsimtā, pedagogs, kā arī aktīvs un respektēts Latvijas valsts
sabiedriskais darbinieks. Izglītību ieguvis Rīgas Politehniskajā institūtā
(1899–1906), amata prasmi apguvis arhitektūras vecmeistara Konstantīna Pēkšēna
birojā, 1907. gadā izveidojis savu biroju. Atbilstoši žurnāla Latvijas Architektūra datiem līdz
1940. gadam pēc viņa projektiem
īstenotas 247 būves. Eižens Laube ir bijis Rīgas Politehniskā institūta
Arhitektūras nodaļas docents, Baltijas Tehniskās augstskolas docents
(1917–1919), Latvijas Universitātes profesors (1919–1944), rektors (1922),
Arhitektūras fakultātes dekāns (1919–1922, 1932–1934, 1938–1940) un Latvijas
Republikas Nacionālās celtniecības komitejas Arhitektūras jautājumu komisijas
vadītājs (no 1936). 1944. gadā emigrējis uz Vāciju, bijis Baltijas
Universitātes Arhitektūras un inženierzinātņu fakultātes dekāns (1948–1950),
1950. gadā emigrējis uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
Arhitektūras
teorijas laukā Eižens Laube ir darbojies turpat 60 gadu garumā. Teorētiskā izziņa bija
nepieciešama un neatņemama aktivitāte jau viņa profesionālās darbības sākumā,
jo gadu pēc Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļas absolvēšanas
Eižens Laube kļuva par tās docentu, bet no 1909. gada darbojās kā Rīgas
pilsētas būvvaldes konsultants un eksperts vairākās lielu konkursu žūrijās. Viņa
pirmais plašai sabiedrībai adresētais populārzinātniskais raksts Par būvniecības stilu publicēts 1908. gadā
Rīgā. Eižena Laubes teorētiskā darba ražīgākais periods bija 20. gadsimta 20.–40. gadi,
kad viņš bija Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes profesors un faktiski
Latvijas valsts vadošais arhitekts. Viņa pēdējā publikācija bija filozofiska
satura raksts Cilvēks – sevī Latvijas
Arhitektu biedrības trimdā izdotajā žurnālā Architekts
1965. gadā, tādējādi teorētiskā darbība kļuva arī par viņa pēdējo radošo
aktivitāti.
Kopumā
publicēti vairāk nekā 60 dažāda apjoma Eižena Laubes teksti. Vairākums no tiem
ir raksti profesionālajā un sabiedriskajā presē, kā arī divas grāmatas — Krāsu un
formu loģika (Rīga, 1921) un Raksti
par arhitektūru (Linkolna, ASV, 1960). Īpašu vietu ieņem trimdā angļu
valodā sarakstītā un nepublicētā grāmata Arhitektūras
manifestācija (Manifestation of
Architecture), kuras manuskripts datēts ar 1959.–1962. gadu un kuru autors
nobeigumā pamatoti dēvē par traktātu. Darbā iekļautas praktiski visas Eižena Laubes
teorētiskās izpētes tēmas, izņemot latviešu nacionālās stilistikas meklējumus
arhitektūrā, un tajā, brīžiem diezgan tieši, var atpazīt daudzus agrāk un arī
vēlāk sarakstītos tekstus.
Eižena Laubes mantojums Latvijas
arhitektūras teorijā ir unikāls gan apjoma, gan aptvēruma, gan satura ziņā.
Viņa atziņas par arhitektu profesionālās kvalifikācijas un arhitektūras
kvalitātes kritērijiem, projektēšanas metodiku, arhitektūras teorijas un
prakses attiecībām, kā arī uzskati arhitektūras valodas un estētikas jomā ir
tiešā veidā ietekmējuši Latvijas arhitektūras attīstību un ir aktuāli arī
šodien. Viņa zinātniskās domāšanas metode ir fundamentāli pamatotas un
strukturētas izziņas paraugs. Savukārt ētiskie kritēriji, kas pilnībā saskan ar
viņa reliģiskajiem uzskatiem, ir pieņemami ikvienam.
Darba Arhitektūras manifestācija
nodaļās Humānā arhitektūra un Arhitekta arhitektūra Eižens Laube
definē profesionālās kvalifikācijas kritērijus, to skaitā — kompleksas
zināšanas un prasmes, pieredzi, spilgtu personību, profesionālo statusu, ētiku,
iztēli un humānismu. Galvenās arhitekta spējas — uztvert problēmu kopumu,
sintezēt risinājumus, koordinēt procesus, analizēt, sadarboties un vadīt. Ir
jāizprot māksla un kultūra, konstrukcijas un materiāli, daba, savs laikmets un
vēsture, zinātne, skaistums, piemērotības princips, cilvēka vajadzības un
uztvere, patiesums, izteiksme, abstraktais, veselums, pilsētas organisms,
rūpniecība, amatniecība. Arhitektam ir jāceļo, jālasa literatūra, jāpapildina
zināšanas. Līdzās profesionālajiem kritērijiem viņš izvirza arī galveno Kanta
ētikas ideju, ka cilvēks ir pats savas attīstības mērķis, respektīvi —
katra cilvēka dzīves būtiskākais uzdevums ir personības pašrealizācija, un tās
galvenie kritēriji ir brīvība un patiesums. Eižens Laube uzskata – jo
spēcīgāka arhitekta personība visās cilvēciskajās un profesionālajās jomās, jo
spēcīgāka ir viņa arhitektūra. Meistaram nepieņemamas ir tikai trīs cilvēciskās
un profesionālās īpašības — savtīgums, paviršība un jebkāda veida
dogmatisms. Rakstā Latviski-nacionālā
gara apzināta nostiprināšana mūsu celtnieciskā arhitektūrā (1936) pie
dogmatisma izpausmēm Eižens Laube pieskaita arī nacionālo iedomību —
šovinismu.
Arhitektes
Sandras Levānes priekšlasījums
Arhitekta Eižena
Laubes (1880−1967) teorētiskais mantojums
Laiks —
24. maijs (sākums plkst.18.00)
Vieta —
Arhitektu nams Rīgā, Torņa ielā 11
Organizētāji —
Rīgas jūgendstila centrs, Rīgas pilsētas arhitekta birojs un Latvijas Arhitektu
savienība
