Rīgas dome un Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūts aicina uz konferenci “Salauztā ainava – vēsture un arhitektūra”, — 9. oktobrī no plkst. 10.00 līdz 15.40, Rīgas domes sēžu zālē. Konferences otrajā daļā, pievēršoties pēckara atjaunošanas problēmām un arhitektūras identitātes izaicinājumiem, ar priekšlasījumiem uzstāsies Juris Dambis, Pēteris Blūms, Liene Ošiņa un Artis Zvirgzdiņš.
Konferencē tiks runāts par kara ietekmi uz pilsētvidi; par mitoloģiju un maldināšanu piemiņas objektos pilsētā; ideoloģiskiem iemesliem, kāpēc pilsētas mēdz un nemēdz atdzimt savā iepriekšējā veidolā; starptautiskām mantojuma aizsardzības normām kara laikā un pilsētu atdzimšanas praksēm.
“Vēsturiskā pilsētas ainava ar tās arhitektūru un plānojumu ir mūsu identitātes daļa. Karadarbības rezultāts, bet reizēm arī mērķis ir šīs identitātes ainavas iznīcināšana. Jautājums, kas notiek pēc kara — vai šī ainava atdzimst, dziedējot identitātei cirstās brūces, vai arī tā ir zudusi. Ir piemēri, kur sabiedrība veic milzu darbu, lai sagrautās pilsētas tiek atjaunotas pirmskara izskatā. Vienlaicīgi ideoloģisku vai ekonomisku apsvērumu dēļ pilsētas neatdzimst, atstājot dziļu identitātes traumu sabiedrības atmiņā. Tagad, kad Ukrainā Krievija agresori ir iznīcinājuši Mariupoli, Bahmutu, Soledaru, Vuhledaru un vēl virkni pilsētu, mūsu konference nav tikai atskats pagātnē, bet arī stāsts par atdzimšanas iespēju nākotnē,” saka Rita Našeniece, Rīgas domes Kultūrvēsturiskā materiālā mantojuma komisijas vadītāja.
Latvijas vēsturnieki analizēs līdz šim pretrunīgi vērtētas 20. gadsimta vēstures norises un personības, kā arī to darbības atspoguļojumu publiskajā telpā. Īpaša uzmanība būs pievērsta virknei vēstures vēstījumu — mītam par Rīgas “atbrīvošanu” 1944. gada 13. oktobrī, pieminekļiem latviešu strēlniekiem Rīgā un padomju komisāram Jānim Fabriciusam Ventspilī, Liepājas (1941) un Bauskas (1944) aizstāvju atcerei, kas dažādi vērtēti sabiedrības kolektīvajā atmiņā un vēstures politikā.
“Valsts pētījumu programmas Latvijas 20.-21. gadsimta vēsturē un Rīgas domes sadarbības ietvaros tapusī izstāde “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” un zinātniskā konference “Salauztā ainava – vēsture un arhitektūra” ir labs vēstures pētniecības un atmiņu politikas mijiedarbes piemērs, kas atgādina par nereti piemirstu, bet nozīmīgu Latvijas vēstures lapaspusi – okupācijas varu maiņu 1944. gadā un PSRS un Vācijas karaspēku nodarītajiem zaudējumiem Latvijas pilsētām un to kultūrvēsturiskajam un industriālajam mantojumam. Dziļāka izpratne par šiem dramatiskajiem notikumiem ne tikai ļauj vilkt paralēles ar šobrīd notiekošo Krievijas noziedzīgo karu Ukrainā, bet sniedz arī tālākus impulsus Latvijas valsts stiprināšanā un vēstures dezinformācijas kliedēšanā plašākā sabiedrībā,” uzsver Dr. hist. Uldis Neiburgs, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks.
Kultūrvēsturiskā mantojuma eksperti un arhitekti diskutēs par arhitektūras identitātes izaicinājumiem kara un pēckara periodā. Uzmanības lokā būs gan Rīgas vēsturiskais centrs, gan Vecrīgas ielas (Otrā pasaules kara laikā Vecrīga zaudēja ap 10 % vēsturiskās apbūves), kā arī starptautiskā pieredze kara darbībā cietušo pilsētu atjaunošanā vai modernizēšanā mūsdienās.
Konference organizēta Valsts pētījumu programmas projekta “Latvijas 20.–21. gadsimta vēsture: sociālā morfoģenēze, mantojums un izaicinājumi” (VPP-IZM-Vēsture-2023/1-0003) ietvaros. Tā ir kopējs noslēdzošs pasākums sadarbībai, ko uzsāka Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta Kultūras pārvalde un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, nodrošinot ceļojošās brīvdabas izstādes “1944 – kara lauzums Latvijas pilsētainavā” veidošanu.
8. maijā Rīgā, Brīvības laukumā, atklātā brīvdabas izstāde šogad bija skatāma padomju aviācijas uzlidojumos un Vācijas – PSRS karadarbībā 1944. gadā visvairāk cietušajās Latvijas pilsētās – Rīgā, Gulbenē, Rēzeknē, Jelgavā, Bauskā un Valmierā, bet 9. oktobrī atgriezīsies Strēlnieku laukumā, Rīgā.
Konferences mērķis ir veidot un stiprināt izpratni par Rīgu kā unikālu vietu, kuras identitāte ir cieši saistīta ar ainavu un kultūrvēsturisko mantojumu. Konferencē aicināti piedalīties humanitāro un sociālo zinātņu, radošo industriju, nevalstisko organizāciju, masu mediju un citu sfēru pārstāvji, kas iesaistīti vēstures un arhitektūras jomu attīstībā, pētniecībā un komunikācijā.
Konference «Salauztā ainava — vēsture un arhitektūra»
9. oktobrī no plkst. 10.00 līdz 15.40
Rīgas domes sēžu zālē
Konferenci paredzēts translēt tiešsaistē Rīgas domes mājaslapā un FB kanālā
Vai pieņēmums, ka būs pieejams ari koferences ieraksts pēc tiešraides ir kļūdains?
“Atbildes nav” – tā Artis Zvirgzdiņš par “Strēlnieku Laukumu”, bet pēc būtības arī par Vecrīgu un Rīgas centru kā tādu. Priecājos, ka mums ir Artis, kas spēj pateikt to, kam pēc būtības vajadzētu būt skaidram tā pat, bet laikam nepietiek drosmes. Vel jo vairāk, jautājums šeit ir par to, kā šādu atbildi rast un kam to darīt. Ir labi, ka mums ir tāds Pēteris Būms un Juris Dambis. Viņi, ar visneiedomajāmakajām metodēm ir kaut kā spējuši “iekonzervēt” Vecrīgu, pretojoties dažnedažākajai pašdarbībai. Tomēr, nav pieļaujams, ka vēsturiskās arhitektūras aizstāvji ir vienīgie, kas uzņemas atbildību par zināma pilsētas apjoma būtību…tā pat vai ari UNESCO ietvaros. Tas… Lasīt vairāk »
Tur tā problēma ir iestrādāta pašā kultūras mantojuma aizsardzībā. 1.Kurš ir teicis ka lūk līdz 20.gadsimta sākumam ir tas labais periods, kurš tagad piepūšot vaigus jasargā, bet pēc tam neko faktiski ievērības cienīgu nevar darīt. Kas notiktu, ja pirms bulvāru loka izveides 19.gadsimtā eventuālie sargi izdomātu – paklau šis ir viduslaiku mūris ir baigā vēstures liecība, neko nost nejaucam, saglabājam pilsētas aizsardzības vaļņus? 2.Atpakaļrāpulība turpinās ar Mākslas muzeja piebūvi pazemē, – virs zemes neko nedrīkst celt, tas taču piemineklis. Vēl vairāk, vakardienas Kultūrdevā Reinis pasaka – mums ir 100 tukšas ēkas, jāsāk ar to savešanu kārtībā: pasarg Dievs projektēt ko… Lasīt vairāk »
2. punktā nav taisnība – Juris Dambis bija izcīnījis iespēju LNMM piebūvei tapt virszemē. Bija pat šokēts, ka šī, kā saprotu, sūri grūti nākusī iespēja netika izmantota, jo netika piedāvāti pārliecinoši risinājumi.
Jā, tad atvainojos, tur laikam Profesors žūrijā nogrieza to iespēju kā ar nazi. Bet sūri grūtai iespējai tai nevajadzēja būt pēc definīcijas – 21. gadsimts laukā, mums nav nevienas izcilas kultūras būves-jaunbūves Rīgā. Ok – Mežaparka estrāde, bet tas cits žanrs. Mēs visu laiku kaut kā muļļājamies ap trim novietnēm, kamēr apmaldāmies. MMM projekts gatavs, mēs nē, projektēsim Filharmoniju. Nu ja naudas nav, tad neraustam cilvēkus, re Andis izraustīts, MMM autori, tūlīt Austri izraustīts. Lai iznāk Juris un cieti nodārdina: kamēr ne atjaunosim visas vēsturiskās būves, i nedomājat par jaunbūvēm 😉 Lai Profesors apliek mantiju un to cieti apstiprina. Šķirstīju… Lasīt vairāk »
Izskatās ka konkursu laiks RVC beidzas un beigsies arī RVC vēsturiskās apbūves sargāšana. Jāpērk visiem arhitektiem kolti, tūlīt pie mums atgriezīsies 90-to gadu Mežonīgie Rietumi 😉 https://www.delfi.lv/kultura/32026447/culturenvironment/120046349/novembri-amatu-pametis-ilggadejais-nacionalas-kulturas-mantojuma-parvaldes-vaditajs-dambis
P.S. Bet vispār, Mik, es gaidu kad no Daugavas izkāps Godzilla un sagraus to kvartālu ap Maskavas ielu 140 😉 Tur intelektuālais process pēdējā laikā ir stipri degradējis, Rīgā un kaut ko saskaņot? Nē, nu tāds bardaks nav bijis no 90-ajiem. Es saprotu ka Pēterim Ratam tur darba pilnas rokas, pārzīmējot uz kaļkām ar Rotringiem Lielo Plānu, bet tur tie vēstījumi uz ašpadsmit lapām ar pamatojumiem kāpēc NĒ, ir Šekspīra cienīgi. Šķiet esam sasnieguši Birokrātijas augstāko smaili, vēl tikai pietrūkst obligātais BIMsis visiem objektiem. Kad Tu lūkojies uz 19.gs beigu, 20.gs sākuma projektiem tad bišķi šķērmi paliek, cik viegli tas… Lasīt vairāk »
Un informācijai – Horvātijā 2022.gadā nodots trošu tilts 2.1 km garumā pār Adrijas jūru ar vidējo pilonu balstiem, kuri bija jābūvē uz 130 metru gariem pāļiem. 130 metri, ne 25-30, izmaksāja 400 miljonus eiro , ar iekšējo tuneli un visām iekšējām komunikācijām, videonovērošanu, sensoriem, speciālu vadības telpu utt. Nu tur kosmoss. 21.gadsimta būve. Un tagad atceramies cik mēs pirms padsmit gadiem samaksājām par Dienvidu tiltu. 300 miljoni latu? Mēs neesam ķerti?