Piektdien,
27. februārī plkst. 17.00 Arhitektūras muzejā tiek atklāta izstāde Juris
Monvīds Skalbergs. Starp modernismu un postmodernismu. Ar šo izstādi
Arhitektūras muzejs atzīmē 20 pastāvēšanas gadus, apaļu jubileju šogad svin arī
viens no Latvijas pazīstamākajiem arhitektiem Juris Skalbergs. Izstāde būs
atvērta līdz 8. maijam.
Pareizticīgo katedrāle
Rīgā tika slēgta 1963. gadā ar LPSR Ministru Padomes lēmumu, lai ierīkotu te
Zinību namu. Oficiālā misija, kā vēstī padomju avoti, bija «propagandēt
sabiedriski politiskās zināšanas, tehnikas un dabas zinātņu sasniegumus plašās
darbaļaužu masās». Reizē ar to padomju vara likvidēja nevēlamu kulta celtni
tiešā Ministru kabineta tuvumā. Taču paradoksālā kārtā izglītojošā un radošā
funkcija ēkā patiešām attīstījās, kamēr politiskā propaganda palika otrajā
plānā, un par radošās bohēmas mājvietu kļuvusī nama kafejnīca, tautā saukta Dieva auss, akumulēja procesus, kas
klusītēm grāva padomju sistēmu no iekšpuses. Vēsturisko celtņu pārbūves padomju
zemē ieguva ideoloģisku raksturu, tostarp modernisma arhitektūra, kas valdīja
rietumos, bija ieradusies, lai mainītu veco un radītu jaunu pasauli, un tā bija
nesaudzīga pret vēstures liecībām visos Eiropas vēsturiskajos centros. Ar
rekonstrukcijām un pārbūvēm padomju vara bieži panāca pretējo — ievazāja
rietumu idejas.
Republikāniskais Zinību
nams (1964), kino Blāzma (1964),
Rīgas Krievu drāmas teātris (1967), kafejnīca Allegro (60. gadi) kļuva par spilgtākajām laika zīmēm, kas savā
veidā tautas atmiņā ir folklorizējušās — sabiedrībā reti kurš zina, ka to
autors bija arhitekts Juris Skalbergs (dz. 1935). Modernisms ieradās kā
revolūcija, un beigu galā piedzīvoja sakāvi — visi pieminētie objekti šodien ir
likvidēti, lai arī no šodienas skatu punkta tie būtu pelnījuši vietu sava laika
kultūras pieminekļu sarakstā.
Nākamais laikmets atnāca
ar citām idejām, un Juris Skalbergs īstenoja tikpat spilgtus postmodernisma
projektus — institūta Agroprojekts
ēku Rīgā, Maskavas ielā (1979–1988), apvienības Lauku celtnieks tehnisko centru Vecrīgā, Peldu ielā (kopā ar Aivaru
Zavadski un Pēteri Biruli, 1984–1987), Lodes ciema sabiedrisko centru (kopā ar
Ivaru Martinsonu, 1988), bet Skalberga 80. gados projektētie ūdenstorņi
joprojām daudzviet papildina Latvijas lauku ainavu.
Arhitekta jaunākais
lielais veikums ir kultūras pils Ziemeļblāzma atjaunošana (2011–2013), kas
rāda, cik saudzīga mūsdienās kļuvusi izpratne par vēstures mantojumu. Tostarp
jaunbūvētais skatu tornis liecina par arhitekta vēlmi atgriezties pie
modernisma ideju interpretācijas laikmetīgā formu valodā.
