Izstāde “Divi Ģēniji” Arhitektūras muzejā

No 24. maija līdz 30. augustam Latvijas Arhitektūras muzejā skatāma izstāde “Divi Ģēniji”, kas veltīta bijušajiem Rīgas pilsētas galvenajiem arhitektiem — Edgaram Pučiņam  un Gunāram Asarim, kuriem abiem šogad ir apaļas jubilejas. Izstādes atklāšana 23. maijā plkst. 17.00.

Izstāde iepazīstina ar diviem 20. gadsimta Rīgas pilsētas galvenajiem arhitektiem — Edgaru Pučiņu (1924–2009) un Gunāru Asari (1934–2023), kuriem abiem šogad atzīmējam apaļas jubilejas: Pučiņam – 100, Asaraim – 90. Ģēniji ir cilvēki ar augstu radošas apdāvinātības pakāpi. Pilsētas galveno arhitektu ilggadība amatā apliecina viņu spēju veidot attiecības ar visām valdībām.

Edgars Pučiņš, Rīgas galvenais arhitekts  10 gadus (1960–1970), rosināja pilsētas attīstību padomju okupācijas režīma ietvaros un pārliecinoši virzīja Vecrīgas reģenerāciju. Arhitekts, kurš dzimis Novgorodas apgabalā, karojis padomju armijā un studējis Maskavā, bija iniciatīvas bagāts, tomēr izrādījās neērts režīmam. 1970. gadā Pučiņš zaudēja amatu, jo atteica atļauju Latvijas komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēkas būvniecībai Kronvalda parkā. Vēlāk to saskaņoja un projektēja Gunārs Asaris, ne mazāk enerģisks arhitekts, kas vadīja Rīgas izbūvi līdz pat 90. gadu vidum, kad viņa darbību apturēja ar citiem paņēmieniem.

Pučiņš nesekmīgi iestājās par nepieciešamību uzbūvēt augstceltņu grupu Republikas laukumā Citadelē. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas, 90. gadu sākumā kļuva skaidrs, ka Rīgai nav vajadzīgs laukums mītiņiem un parādēm ar valdības ēku koncentrāciju. Nerealizēts palika arī koncertzāles projekts. Arhitekta ideāls bija vecpilsēta bez komercijas un nakts dzīves. Romantiski noskaņotais Pučiņš daudz darīja, lai sabiedrību iepazīstinātu ar viņa vadībā 80. gados izstrādāto Vecrīgas reģenerācijas projektu. Autostāvvieta “Jēkaba  Arkāde” ir vienīgā no arhitekta idejām, kas tika realizēta.

Gunārs Asaris, Rīgas galvenais arhitekts 27 gadus (1971–1998), vadīja pilsētas izaugsmi. Padomju režīms koncentrējās uz lētu un ātru dzīvokļu celtniecību, un Asaris to novirzīja uz nomalēm. Vērienīgs publiskās ārtelpas piedāvājums bija viņa projekts sporta kompleksam Lucavsalā. Arhitekts  jau pirms Latvijas valstiskuma atjaunošanas dibināja kontaktus ar ārzemju kolēģiem.

90. gados, paralēli centieniem aizsargāt kultūras mantojumu, uzkarsa nekustamo īpašumu tirgus, investīciju likmes kļuva augstākas un projektu realizācijas klimats – krimināls. Asarim 1996. gadā uzbruka noziedznieki, un policija izteica minējumus, ka uzbrukums noticis sakarā ar viņa nostāju, nepiekrītot degvielas uzpildes stacijas celtniecībai pilsētas centrā. Asaris, atsakoties no pilsētas galvenā arhitekta pienākumiem, varēja teikt, ka vēsturiskā Rīga ir saglabāta par augstu cenu.

Racionāli domājošais Gunārs Asaris vēlējās noteikt Rīgas attīstības vadlīnijas, pilsētai komunicējot ar iedzīvotājiem un investoriem. Mūsdienās individuālo atbildību ir nomainījusi kolektīvā. Globalizācija ir metusi izaicinājumu sabiedrības sociālajiem un kultūras modeļiem. Pilsētas arhitektiem “vecie, labie laiki” ir pagājuši.

 

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
6 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Miķelis

Tas nosaukums izstādei – tā taču ironija?

Miķelis

Latvijā arhitektūrā ģēniju nav, Birkerts bija ģēnijs un latvietis, Rems Kulhāss atbrauca un uzprojektēja labu darbu un ir ģēnijs. Vairs te neviena nav. Būsim korekti. Latvijā nav ģeniālu arhitektu. Ir labi. Labi arhitekti, kuriem daudz vēl jāmācās un ir arī viduvēji, kā ,piemēram, Miķelis.

Miks Kārkliņš

Miķel,
Man šķiet, ka te vairāk gaisu maisa mūsu vēlēšanās kolēģus stutēt uz pedestāliem un justies viņiem piederīgiem. Protams, padomju laikā veikt radošu darbu politbiroja parametru ietvaros prasija zināmu ožu – sauc to kaut vai par ģenialitāti. Es domāju ka to tā īsti izprot tikai zināma daļa vecākās paaudzes.  

Miķelis

Nē, Mik, padomju laikā tas bija kolabrocionisms, cerams pareizi uzrakstīju. Tu biji čekas pieskatīts, ja reiz projektēji CK namu un brauci medīt staltbriežus ar Vosu. Tā nav ģeniālisma izpausme, bet kolabrocionisms ar okupācijas varu. Šie čaļi visi kā viens bija pieredzējuši Brīvo Latviju, piedzimuši tajā, skolojušies tajā un bijuši brīvi. Lai vieglas smiltis, protams, bet nu nav viņi ģēniji, nav. Birkerts, ko tik ļoti neieredz Profesors, gan ir. To arī Asaris saprata tai pirmajā LNB prezentācijā, es starp citu tur biju klāt. Tas kontrasts toreiz bija milzīgs. Un padomiskais te nekur nav zudis, tā tukšpļāpāšana par Jauno Bauhausu ir tāds… Lasīt vairāk »

Ilze Martinsone

Protams, izstādes nosaukumā slēpta daļēja – taču labvēlīga – ironija, uz ko norāda arī ordeņotās meistaru krūtis un Gunāra Asara šaržs. Ģēniji ar lielo burtu arī tāpēc, ka bija šie pēdējie no diženo plejādes, kam vēl piederēja milzīga vienpersoniska ietekme uz pilsētas attīstības procesiem.
Dīvaini iedomāties, ka tamlīdzīgā amatā esot, kāds varētu būt nesaistīts ar varu – tieši tāpat Felsko vai Šmēlings, kaut arī par šo aspektu neko daudz nezinām.
Asaris amatā no kļuva kā bezpartejisks, taču neiestājoties partijā, nevarēja to saglabāt. Asaris bija tas, kurš uzaicināja Birkertu projektēt bibliotēku.

Miķelis

Tas labi 🙂 Latvieši partijnieki bija diezgan apsviedīgi ļaudis un sastādīja Atmodas laika kodolu, tādā ziņā mēs esam diezgan līdzīgi lietuviešiem, atskaitot saimnieciskumu. Leiši padomju laikā sabūvēja autobāņus, mūsējie kaut kā neprata Maskavā izsist. Šobrīd Pilsētas arhitekta loma reducējusies līdz papļāpāšanai, jo šobrīd piemēram “vajadzēja ņemt priekšā” to arāba projektu, lai nesanāk kā Belgradā, bet par to pilnīgs klusums, pat Andis iegremdējies ar savu privāto zemūdeni Baltijas jūrā un pēta zemūdens faunu un meklē zivju populācijas samazināšanās iemeslus, uz sakariem neizejot. Tāpat a4d.lv par “Gadsimta projektu” klusums. Nekur nav ne ekonomisko aprēķinu, ne infrastruktūras izmaksas, gluži kā ar Rail Baltic,… Lasīt vairāk »

Pēdējo reizi rediģēts 25 dienas pirms - rediģētājs Miķelis
6
0
Lūdzu, komentējietx