Hitilovas sirreālā telpa

Biroja  Sarma &
Norde  cikla  Kino un
arhitektūra nākamā lekcija 13. maijā plkst. 19.00 būs veltīta sociālisma un
sirreālās telpas tēmai čehu kino: ievadā Normunda Naumaņa stāstījums par čehu
jauno vilni — spilgtu un Eiropas mērogā spēcīgu strāvojumu mākslā, bet otrā
daļā vienreizēja iespēja noskatīties izcilās čehu režisores Veras Hitilovas
satīriskā absurda filmu Jaunceltne
(1979).

«Čehu kinematogrāfa starptautiski
slavenākā 20. gadsimta sešdesmito jeb atkušņa laika paaudzes režisore Vera
Hitilova pieder t.s. čehu jaunajam vilnim — spilgtam un pat Eiropas mērogos
spēcīgam strāvojumam mākslā, konkurējošam ar analogo franču kustību kino. Kaut
arī čehu/slovāku (toreiz – padomju impērijas satelītvalsts Čehoslovākijas
Sociālistiskā Republika) kultūra allaž atradusies vai vismaz jutusies kā daļa
no Eiropas kultūrtradīcijas, ideoloģiskais komunistiskā režīma spiediens bija
ievērojams. Un māksla – kā dabiskā «protesta zona» šim spiedienam.

Pazīstamākā ražīgās Hitilovas
filma, protams, ir Margrietiņas/Sedmikrasky
(1966) – iespējams, visspilgtākā Eiropas pēckara sirreālisma izpausme kino,
turklāt grūtākajā – komēdijas žanrā.

Hitilovas filma Jaunceltne/ Panelstory aneb Jak se rodí
sídliste (1979) ir iespaidīgs satīriskā absurda piemērs kinematogrāfā, kurš
arhitektūras interesentiem var būt saistošs arī konkrētās filmas galvenās «varones» —
būvobjekta un sociālistiskās triecienceltnes — tipveida blokmājas — dēļ. Filma
gan krietni pārkāpj tā dēvētā kritizētājreālisma robežas, ļaujot meditēt par
cilvēku un lietu eksistenciālas absurditātes tēmām vispār.»

 Normunds Naumanis, laikraksta Diena kultūras
apskatnieks