Gatavošanās Venēcijas biennālei

«Latvijas ekspozīcija 9.Starptautiskajai Venēcijas biennālei ir apdraudēta!» jau aprīļa sākumā bezizmēra darba grupas (DG) dalībnieks, Rīgas Būvvaldes vadītāja vietnieks, Ervīns Timofejevs piedāvāja sasaukt ekstremālu preses konferenci.«Ja uzzīmētu DG darbības diagrammu, vertikāle atainotu attiecības, uz horizontāles atrastos motivācija. DG gadījums ir patīkama laika pavadīšana pie gaisā virmojošas vajadzības piedalīties.» Ilustrējošs ievads sagaidītajām sekām.

Kultūras ministre Helēna Demakova, nepārzinot situāciju arhitektu sabiedrībā un uzsverot ekonomiska rakstura sevis uzvaras pār priekšgājējas ideālismu, beidzot oficiāli apmaksātā (pēc  VKKF, Rīgas un Ventspils pašvaldībām piešķirtajiem līdzekļiem) uzstādījuma Biennālei izskatu un saturu uzticējusi profesionāļiem, kas ir izstrādājuši — putru. (Diena, 28.05.2004.) Uz to, ka Biennāle ir profesionāla dialoga vieta, dubulti norāda Latvijas Arhitektu savienības (LAS) priekšsēdis Juris Poga un arhitekts Uldis Pīlēns. Ar ko latviešu arhitekti ir spiesti otrreiz piedalīties starptautiskā diskusijā, ja savā lokā aizvien neizdodas?

Ģeniālākā fantāzija pie futūristiskākās tehnoloģijas būs lemta sagrāvei, ja vispirms netiks uzkonstruēta sistemātika un pilna cikla kompānija, lai metodiski to realizētu gala produktā. Neieklausoties arhitekta Edgara Treimaņa piezīmē, ka projekts noris bez vadības, trūkst organizācijas un notiek vienīgi ideālistiska DG vingrināšanās, kā arī neņemot vērā pozitīvā provokatora J.Pogas labo gribu un uzrunu, ka DG ir jādomā, lai projekts (valsts pasākums) notiktu, ceturtajā sēdē (2.04.2004.) DG atģiedās — lāga nav ne koncepcijas, ne komandas, ne līdera, ne mērķa?

Latvijas arhitektūras ātrvilciens ar kursu — Biennāle — veicis aklu apli un sabremzējis. Bubinošai lokomotīvei — DG — atstāti divi vagoni. J.Pogas atjaustajam finansējuma mehānismam pakļautais dalības satvars Latvija = 3 ostu pilsētas, ko Rīgas Pilsētplānošanas pārvaldes Detālplāna nodaļas vadītājs Gvido Princis nosaucis par grūti kontrolējamu, bezformīgu ķermeni zem jumta — valsts, nu ticis padots duālo investoru ideāliem? Rezultāta redakcijā koncepcija jumj valstiski fragmentāras apbūves reklāmas laukumu, kam pasūtīta smuka bilde ievietošanai pasaulīgās arhitektūras katalogā. Saimnieki, kas spēja dotēt segmentu pašu zemes, prezentēs uz tās uzslieto kā vispārēju latviešu arhitektu sniegumu. Jeb Rīga + Ventspils = Latvija. Gandrīz politiska platforma arhitektūras aizsegā, uz kuras dancināt meklēto izstādes kompozīciju un kuratoru.

Koleģiāla nespēja solidarizēties joprojām reflektē jebkuru profesionālo procedūru. Tāpēc DG ir mazais modelis LAS formālismā veģetējošo arhitektu sadarbībai, kas iekaisusi ar akūtu nesaskarsmi un apātiju, kā rezultātā likumu, izglītības, būvju, ideju un citi projekti nonāk neceļos.

Kompleksos noslīcinātā doma par Liepājas koncertzāles konkursa piecu projektu prezentāciju kā Latvijas arhitektoniskās stājas paudēju Biennālē tomēr daļēji tiks īstenota izkliedētā formātā. Ja arhitektu Pītera Kuka un Folkera Gīnkes metiem Lielbritānijas un Austrijas ekspozīcijās pašlepnie (?) latvieši pretstatītu arī savējo — Andra Kronberga biroja darbu, par ko pēc liepājnieku triumfa Grācā aizdomājās J.Poga, sākotnējās idejas materializētais īpatsvars pierādītu tās nemaldīgo enerģētiku. Un jezgas — neatkarīgā koncepta kulšana — bezjēdzību. Pēc finansiālās formulas no nacionālo metamorfožu karkasa atkritusī Liepāja Venēcijā atklāsies kā internacionālās ģenēzes garīga, kaut sīka sasaite.