28. janvārī plkst. 17.00 Arhitektūras muzejā tiek atklāta izstāde “Sešdesmitie: skats uz pilsētu”, kas piedāvā palūkoties uz sešdesmito gadu pilsētu, galvenokārt Rīgu caur fotogrāfijas prizmu, atklājot gan raksturīgas detaļas un būtiskāko, gan laikmeta stilu, zīmes un estētiskos priekšstatus. Izstāde skatāma līdz 20. martam.
Kopš leģendārajiem sešdesmitajiem gadiem ir pagājis vairāk kā pusgadsimts. Šī distance ļauj minēto laikmetu vērtēt kā unikālu parādību, kas ietekmēja dzīvi miljoniem cilvēku visā pasaulē un radīja impulsu kultūras attīstībai nākotnē. Tas bija brīvības un cerību laiks, kas vispirms sevi pieteica ar studentu nemieriem un seksa revolūciju rietumos un destaļinizāciju un politisko atkusni Padomju Savienībā. Pārmaiņas cita starpā nolasāmas arī utopiskajā skatā uz pilsētu, kas atspoguļojās kārtējā modernisma uzplaukumā Dzelzs priekškara abās pusēs — gan Padomju Latvijā, gan rietumos. Izstāde piedāvā iespēju palūkoties uz sešdesmito gadu pilsētu caur fotogrāfijas prizmu. Fotogrāfa vēstījums no arhitekta skatījuma atšķiras ar to, ka fotogrāfs uztver pilsētu tās kontekstā, tiecoties koncentrēties uz raksturīgākajām detaļām, izcelt no apkārtējās vides būtiskāko. Taču gan fotogrāfus, gan arhitektus savstarpēji tuvina laikmeta stils un zīmes, kopēja proporciju izjūta un estētiskie priekšstati.
Eksponētās fotogrāfijas pārstāv sešdesmito gadu ēru ar tās raksturīgajām iezīmēm — pēckara modernismu arhitektūrā, jaunajiem rajoniem ar to skaidro ģeometriju un vienkāršajiem apjomiem. Tostarp tas ir arī atšķirīgais, savam laikam raksturīgais skats uz Vecpilsētu, kas izpaužas specifiskā kompozīcijā, proporcijās un raksturīgajās detaļās. Vecā un jaunā kontrasti ir viens no šī laika fotogrāfiju galvenajiem motīviem. Līdztekus fotogrāfijām piemīt arī vēsturiskā vērtība — mēs redzam jauncelsmi, kas notiek Rīgā, sagrauto Sv. Pētera baznīcu, jaunos mikrorajonus u. c. Izstādes centrā atrodas sešdesmito gadu pilsēta, taču ekspozīcijā iekļauti arī vēlāki uzņēmumi, kurus ietekmējusi atkušņa gaisotne. Jēdziens “sešdesmitie gadi” tiek skatīti paplašināti ārpus konkrētās dekādes kā modernisma projekts, kas sācies vēl piecdesmitajos un turpina eksistēt vēl nākamajos gados.
Izstādē pārstāvēti fotogrāfi, kas darbojušies šajā periodā. Katrs no autoriem piedāvā savu pilsētvides redzējumu — no oficiālas reportāžas un arhitektūras uzņēmumiem līdz t. s. “pilsētas fotogrāfijai”. Izstādes pamatu veido Vladimira Gaiļa (1917–2009) — kinooperatora un izcila fotogrāfa, kurš aktīvi fotografēja Rīgu — uzņēmumi. Šī ir pirmā lielākā līdz šim maz zināmā Gaiļa darbu retrospekcija. Laimoņa Stīpnieka (dz. 1936) darbi veltīti tieši arhitektūrai — ēkām, to detaļām, interjeriem. Tas ir profesionāls, tostarp radoši pārveidots skats uz pilsētu. Gunāra Bindes (dz. 1933) darbi ir Latvijas fotogrāfijas klasika, kuras autors sevi pieteica tieši sešdesmitajos gados. Visiem ir labi zināmi meistara fotografētie portreti, taču Bindes pilsētas fotogrāfijas daudziem ir pilnībā nezināmas. Māras Brašmanes (dz. 1944) fotogrāfijas var kalpot kā laikmeta vizītkarte. Viņas uzņemtajos attēlos sešdesmitie gadi atklājas pilsētas ikdienā, tādās vietās kā Centrālais tirgus un priekšpilsētas ar raksturīgiem sava laika tipāžiem — no kafejnīcu oficiantēm līdz pirmajiem hipijiem.
Izstādes kuratore — Jekaterina Vikuļina, mākslinieks — Egils Mednis.
Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds
