«Īres mājoklis 21. gadsimtā — pamattiesības vai tirgus prece?» —, sasaucoties ar aktuālajiem attīstības procesiem Rīgā, gan ar šī gada Latvijas ekspozīciju Venēcijas biennālē, diskusiju par šo tēmu rīko LAS Arhitektūras informācijas centrs sadarbībā ar Venēcijas biennāles Latvijas kuratoriem — ceturtdien 29. martā plkst. 16.00 Arhitektu namā
«Vēl nesen atpakaļ Rīgas pilsētas domniekos valdīja ieskats, ka Rīgā dzīvokļu krīzes nemaz nav. Jeb, vislabākajā gadījumā, to iedomājās novērst ar tramvaju līniju izbūvi,» 1927. gadā rakstīja Teodors Līventāls Pirmās dzīvokļu krīzes novēršanas propagandas nedēļas materiālu sakopojuma ievadā. Atceroties pirms 90 gadiem Lieldienu laikā sarīkoto Pirmo dzīvokļu krīzes novēršanas propagandas nedēļu, kuras laikā notika mājokļu tematikai veltīta izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, diskusijas un lekcijas ar tēmas ekspertiem no ārvalstīm, Latvijas Arhitektūras informācijas centrs sadarbībā ar Latvijas ekspozīcijas 100 gadi kopā un atsevišķi Venēcijas arhitektūras biennālē kuratoru komandu rīko publisku diskusiju Īres mājoklis 21. gadsimtā – pamattiesības vai tirgus prece.
Kas mainījies Latvijas un Rīgas mājokļu politikā pēdējo 90 gadu laikā; kāda ir īres mājokļa vieta un loma 21. gadsimtā, kad tiek pārdefinēta izpratne par mājokli, sabiedrības vajadzībām un tiesībām; vai īres mājoklis ir tikai sociāls atbalsts vai mūsdienīga dzīves telpas izvēle; kāda ir valsts un pašvaldības loma tā nodrošināšanā; vai īres mājokļa arhitektūra atšķiras un kāda ir situācija Latvijā — tas ir diskusijā tverto jautājumu loks.
Ar priekšlasījumu Īres mājoklis 21. gadsimtā — meklējumi, tendences, problēmas un iespējamie risinājumi uzstāsties arhitekts un pilsētpētnieks Kārlis Ratnieks, kura akadēmisko interešu fokuss ir mājokļu politika.
Diskusijas dalībnieki:
- Kārlis Ratnieks, arhitekts un pilsētpētnieks
- Pēteris Strautiņš, ekonomists (Luminor)
- Ilmārs Millers, īres namu attīstītājs (Millers & Gabrilovičs)
- Gatis Didrihsons, arhitekts (Didrihsons Arhitekti)
- Evelīna Ozola, arhitekte un urbāniste (Latvijas ekspozīcija Kopā un atsevišķi Venēcijas biennāles 16. starptautiskajā arhitektūras izstādē)
Diskusiju vadīs:
- Viesturs Celmiņš (sociālantropologs un pilsētpētnieks)
Rīko: LAS Latvijas Arhitektūras informācijas centrs sadarbībā ar Latvijas ekspozīcijas kuratoru komandu Venēcijas biennāles 16. starptautiskajā arhitektūras izstādē
Atbalsta: Valsts kultūrkapitāla fonds
Latvijas Arhitektu savienības Latvijas Arhitektūras informācijas centrs izveidots ar Kultūras ministrijas atbalstu, lai iniciētu diskusijas par Latvijas arhitektūrā un pilsētvidē būtiskiem un aktuāliem jautājumiem, dokumentētu procesu un popularizētu Latvijas arhitektūru Latvijā un ārvalstīs.
Latvijas ekspozīcija Kopā un atsevišķi Venēcijas biennāles 16. starptautiskajā arhitektūras izstādē, izceļot ideoloģiskos pagrieziena punktus pēdējā simtgadē, atainos to, kā daudzdzīvokļu namu arhitektūras projekti un procesi ir iemiesojuši dažādas idejas par sadzīvi un nācijas veidošanu. Kuratoru komandā ir arhitekte un urbāniste Evelīna Ozola, arhitekts Matīss Groskaufmanis, scenogrāfe Anda Skrējāne un Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Gundega Laiviņa.
Informācijas: Kristīne Budže, Latvijas Arhitektu savienības Latvijas Arhitektūras informācijas centrs
Attālē: Mežciens, foto — Ieva Raudsepa
Bija interesanti. Vēsture, konteksts un problēmu konstatācija. Mazāk par arhitektūru, vairāk par ietvaru. Esot saistītai ar īres dzīvokli pilnu laiku – īrējot un projektējot – biju uzrunāta, un domas raisījās arī pēc diskusijas. Aspekti, kurus gribētos sagaidīt dzīvē un kas ietekmē arhitektūras pasūtījumu: 1. ĪRES LIKUMS. Likums objektīvu apstākļu dēļ nevar darboties, kamēr tajā nebūs noformulētas 2 vai 3 īrnieku kategorijas (postpadomju posmam, kurā vēl atrodamies),: – denacionalizēto namu īrnieki; – (sociālā) mājokļa īrnieki valsts vai pašvaldību turētajos īpašumos – mājokļu programmu ietvaros; – īrnieki tirgū pieejamiem dzīvokļiem, kas neatbilst iepriekš minētajām kategorijām. 2. PROGRAMMAS valstiskā (pašvaldību) līmenī. Kamēr nebūs… Lasīt vairāk »
Es noteikti atdalītu sociālos mājokļus no citiem valsts un pašvaldības dzīvokļiem. Kāpēc gan uzaicinātam un (relatīvi) labi apmaksātam speciālistam (ārstam, inženierim, arhitektam utt.), kas nav konkrētās vietas iedzimtais (un pat, ja ir, bet prom no mammas), būtu jādzīvo sociālajā mājā, kas tomēr ir sava veida pabalsts? Tas pats varētu attiekties uz daļu denacionalizēti īrnieku (ne jau visi tur simteiro pensionāri). Kur nu vēl situācijā, kad privātais īres tirgus praktiski neeksistē kā šķira (ja kāds izīrē savu otro, trešo dzīvokli, to par īres tirgu var nosaukt tikai lielummānijas pārņemtais). Šī gan nav ekskluzīva Rīgas problēma, šur tur Eiropā ir pat asākā… Lasīt vairāk »
Domāju, ka katrs sevi cienošs, strādājošs denacionalizētās mājas īrnieks, ar vai bez ģimenes, jau būtu vienojies ar ēkas īpašnieku par savstarpēji pieņemamiem īres noteikumiem vai arī noīrējis sev mājokli citur, vismaz nepieļaujot situāciju, ka kavē ēkas kapitālo remontu, piemēram.
Atdalīt sociālos un citus valsts vai pašvaldību mājokļus atsevišķās kategorijās – gan ekskluzīvi, gan varbūt – koruptīvi. Sociālo mājokļu pārdomāta strukturēšana varētu būt efektīvāks veids – plašāka pieejamība, t.sk. normālām daudzbērnu ģimenēm, sociālo mājokļu pārdomāts izvietojums pilsētā – atsevišķi bloki augstākas klases dzīvojamos kvartālos (piemērs bija arī prezentācijā) uc.
Labi apmaksāts ārsts, inženieris, arhitekts var atļauties īrēt dzīvokli.
Laikam neuztvēri ideju dalīšanai – atļauties var tad, ja ir tirgus. Ja tirgus nav (diemžēl, sludinājumi ss nav tirgus), nauda nav risinājums. Arguments, ka neviens jau uz ielas nav palicis, ir no demagoģijas plaukta. Tiesa, uzskats, ka tirgus visu noliks pa vietām (un visi būs laimīgi) ir populārs ne tikai šajos platuma grādos, dzīvokļu “krīze” ir daudz kur Eiropā (Dublinu jau pieminēju).
Es tiešām nezinu, kas ir “īres tirgus”. Nu labi, piedāvājums un pieprasījums. Bet kādā aplūkojamā, salīdzināmā veidā tas iepazīstams?
Ar interesi noklausījos ierakstu.
Šķiet pirmo reizi tika veikts vēsturisks atskats mājokļa politikas veidošanā, mājokļa saistība ar politiku un tirgus ekonomiku. Paldies par to.
Diskusijas gan atbildi nesniedza, bet diskusijām noteikti ir jāturpinās, jo pastāv ievērojama atšķirība starp pieejamo algu un ar to iegūstamu mājokli ģimenei. Sapnis par to, ka pašvaldība būvēs mājokļus, kas pieejami vidējam pilsonim ir nereāls, jo pašreizējā valsts iekārta neparedz pašvaldībai tādas funkcijas, proti, iejaukšanos mājokļu tirgū. Savukārt mājokļu tirgus, apstākļos, kad nekustamais īpašums kļuvis par naudas (tīras un netīras) ieguldījumu objektu, nefunkcionē.
Novēlu turpināt uzturēt polemiku!