Zahu pavadot, ir sajūta, ka
pietrūks viņas lieluma un radošās klātbūtnes mūsdienu arhitektūras pasaulē,
pietrūks viņas vektora arhitektūras attīstībā, pietrūks viņas, kā ekstrēmi
skulpturālā, abstraktā, iracionālā arhitektūras novirziena primadonnas.
Pietrūks viņas «aiz pleca», mums
katram savus (arī mazos) konkursu projektus taisot, un nebūs vairs jaunu viņas
darbu, ar ko reizi pa reizei kaut tikai domās “samēroties”, katram pašam savas idejas
un iekšējā «lidojuma» brīvību salīdzināt.
Pietrūks viņas kā mērauklas, kā
etalona, kā arhitektūras zināmā spektra galēji un gandrīz neiespējami radikālās,
bet tomēr tik reālas parādības. Kaut kur šajās dienās izlasīju rindas par Zahu
kā mātes tēlu arhitektūrā, vai visu arhitektu māti gandrīz… Jā, šajās dienās kaut
kādā veidā esam zaudējuši savu vispārdrošāko arhitektūras sapņojumu māti.
Uzdrošinos apgalvot, ka Zaha
mūsdienu «stārhitekta» apzīmējumam
atbilda visvairāk (varbūt vienīgi vēl Frank
Gehry un Bjarke Ingels, neviens cits
šajā brīdī), jo:
- Viņas darbi ir viskonsekventākie — tikai un
vienīgi savam, zvaigznes stilam un domu gājienam pakārtoti, caur to arī vides
kontekstam un praktiskās dzīves vajadzībām reizēm tik sveši; - Viņas konsekvenci varējām pieņemt kā mērauklu,
atskaites punktu un mēru, jebkuras citas mūsdienu arhitektūras parādības
analizējot un vērtējot;
- Viņa ar savu piemēru un spēku, ar savu cauri
gadu desmitiem nelokāmo konsekvenci, it īpaši pirmajām divām grūtākajām savas
patstāvīgās prakses desmitgadēm, ir devusi un dod spēku arī mums — meklēt, strādāt,
domāt un analizēt patstāvīgi, neatkāpties no SAVAS pārliecības un vērtībām.
ZHD ir (negribas lietot vārdu bija) intelektuāls pionieris 21.gs arhitektūrā, atstājot aiz sevis lielāko mīklu par savu skatījumu uz arhitektūru. Viņas darbi, tos skatot klātienē ir vienmēr bijis izaicinājums konservatīvajam prātam, man personīgi milzīgs baudījums un vēl ilgi pēc tam smaids no lupām nenoiet. Varētu sarakstīt milzīgi daudz epitetu, bet viņas darbi ir jāredz, jāizjūt un jāsaprot. Un tas nebūt nav viegli.
Bet galvenais kas viņai piemīt, tā ir Drosme. Drosme būt citādam līdz galam.
RIP ZHD.
P.S. Ticu, ka Tur, aiz Laika beigām, Ir arī Arhitektūra, tikpat drosmīga cik ZHD.
par to "izaicinājums, baudījums, jāredz, jāizjūt un jāsaprot" viņa jau pati ir pateikusi vislabāk… skat. bildi pielikumā.
Tā ir, bet nevar prieku nesagādāt tas, cik viena arhitekta daiļrade iemieso to, ko sauc par Zeitgeist. Ja seko līdzi jaunākajiem zinātnes pētījumiem par laiku, gravitāti, negatīvo enerģiju utt., var redzēt kā šīs lietas korelē ar ZHD darbiem. Pat vairāk, neviens īsti netiek līdzi dāmai. Jā tur ir fēleri ar pārsniegtiem budžetiem, ego, būvniekiem, materiāliem utt. Tomēr tur ir Pure Zeigeist iekšā. 100% koncentrāts. Un tas liek domāt, meklēt, eksperimentēt. Tas iedvesmo. Pēc 50 gadiem to varēs izdarīt elegantāk, ar jauniem materiāliem, cilvēkiem draudzīgāk ( no lietošanas viedokļa ). Bet fakts paliek, ZHD apsteidz Laiku, par kādiem 30-40 gadiem. Un… Lasīt vairāk »
ZAHA ir aizgājusi visā savā spožumā, un tāda paliks vienmēr! Mums viņas pietrūks, ne viņai mūsu. Ar "mūsu" es domāju – sākot no Patrika Šūmahera līdz katram no mums, kas spēj saskatīt viņas Lielumu. Pēc divdesmit grūtību gadiem šajā gadsimtā ZAHAI izdevās realizēt savus darbus daudzās sfērās, un tie ir tuvu pilnībai. Ne tikai darbi, vēstījumi arī. Un, jo vairāk šais dienās es lūkojos viņas darbos un tēlos, jo vairāk manī noskaidrojas doma, ka varbūt tā bija jānotiek – viņa paliks skaista un stipra mūžam. Cik brīnišķīgi, ka viņai savus sapņus izdevās piepildīt. Viņai tagad būs vieglāk. Gan jau šausmas… Lasīt vairāk »
iespējams pēdējā intervija
https://www.youtube.com/watch?v=k0gLhcPOtdM
Šitas vēl ļoti labs, lai Viņu labāk saprastu. Ļoti koncentrēti par būtiskāko viņas dzīvē:
http://www.arc…ys-in-her-life/