Saldumu veikals arhitektiem. Intervija ar Kristoferu Linhardu Vaisu

Kristofers
Lindhards Vaiss (Kristoffer Lindhardt
Weiss
) tiek raksturots kā stilīgs un superzinošs filozofs, kurš runā par
arhitektūru trāpīgi un ļoti precīzi, turklāt iztiek bez arhitektu profesionālā
žargona. Kopā ar arhitektu Borisu Brūrmanu Jensenu (Boris Brorman Jensen) viņi bija šī gada Dānijas paviljona Art of Many kuratori Venēcijas biennālē.

«Nu ziniet, arī uz Titānika,
kamēr citi slīka, daži dzēra šampānieti. Tas daudz neko nepalīdzēja, kuģis
nogrima,» tā indiešu arhitekte Anupama Kundo noslēdza publisko diskusiju
Dānijas paviljonā, pārtraucot norvēģu slavenākā arhitektu biroja Snøhetta vadītāja Kjetila Torsena žēlošanos, ka
arhitekti salīdzinājumā ar citiem būvniecības procesā iesaistītajiem saņem
pārāk mazu peļņas daļu. Protams, skandināvu problēmas nevar salīdzināt ar
Indijas un daudzu citu pasaules vietu nedienām — masu migrāciju, karu, pilsētu
augšanu mega ātrumā un nabadzību pāri visam. Taču ziemeļniekiem, īpaši dāņiem
Venēcijā ir īpaša vieta. Viņu nacionālās ekspozīcijas vienmēr bijušas vienas no
visvairāk apmeklētajām. Dāņu arhitektūra un iedzīvotāju attieksme pret to tiek
uzskatīta par paraugu daudzviet, arī Latvijā. Tik ļoti gribas atminēt viņu
noslēpumu un baudīt tos labklājības augļus ko dāņi, bieži vien neņemot vērā, ka
tie paši gluži no gaisa nav krituši. Ir slavens amerikāņu politologa Frānsisa
Fukijamas (Francis Fukiyama)
lietotais apzīmējums «getting to Denmark» kā vēlamā latiņa, ko sasniegt būtu
jācenšas citām valstīm. Taču paši dāņi arvien biežāk jūtas kā labklājības
saliņa bangojošā pasaules okeānā un jautā sev, vai viņu koptā sociāli draudzīgā
arhitektūra un pilsētu plānošanas metodes ir rets brīnums, neliels un grezns
eksperiments, ko apdraud globalizācija? Bet varbūt kā ir teicis kanādiešu
dizainers Brūss Mau (Bruce Mau) dāņu
arhitektūras modelis vienkārši ir pārāk perfekts, lai to varētu ieviest arī
cituviet? Tāds ir fons Pastaigas
sarunai ar Dānijas paviljona kuratoru Kristoferu Lindhardu Vaisu.

Venēcijas biennāles
pirmsatklāšanas dienās to viesiem lielākā rūpe ir paspēt starp neskaitāmajām
ballītēm un atklāšanām apskatīt pašu izstādi un nacionālo paviljonu
ekspozīcijas, bet kuratoriem tas ir smags darba laiks. Lai cik laba būtu
organizācija, vienmēr pēdējā brīdī (tā ir Itālija!) kaut kas vēl nav izdarīts.
Arī Dānijas paviljona kuratori kopā ar kolēģiem paši pie sienas stiprināja
ekspozīcijas eksponātus. Tad vēl paviljona prezentācija starptautiskajai
žūrijai, tikšanās ar pašu valsts un starptautiskām prominencēm un publisku
diskusiju vadīšana. Pastaiga ar Dānijas paviljona kuratoru Kristoferu Lindhardu
Vaisu tikās vēlā pēcpusdienā pēc paviljona oficiālās atklāšanas. Atvadoties
viņš teiks: «Nogurums mani gāž no kājām, bet ļoti centos koncentrēties uz
atbildēm, lai nav daudz jārediģē. Zinu, kā tas ir.»

Kā Jūs no filozofijas nonācāt
līdz arhitektūrai un rakstīšanai par to?

Ilgi nevarēju izšķirties ko
studēt. Svārstījos starp mākslas vēsturi un filozofiju. Tas beidzās ar to, ka
studijas sāku ar mākslu, bet beidzu filozofijas fakultātē ar specializāciju
tiesību filozofijā, īpaši tās amerikāņu interpretācijā.

Bet arhitektūra nav filozofiem
ierasts interešu lauks.

Tā ir. Taču mani arhitektūra ir
interesējusi kopš… Patiesībā arhitektūra mani ir interesējusi kopš es sevi
atceros. Bet jā, arhitektu un filozofu ceļi parasti nekrustojas. Dānijā
arhitekti tiek izglītoti kā labi amatnieki. Viņi pārāk daudz galvu nelauza par
teorijas un filozofijas jautājumiem, tāpēc es viņiem ideāli noderu. Un tā mans
hobijs arhitektūra ir kļuvis par pilnas slodzes darbu. Jau studiju laikā pazinu
jaunos arhitektus, kuriem arhitektūrā arī filozofiskais apspekts šķita būtisks
un ar viņiem sadarbojos. Kopā piedalījāmies pilsētplānošanas konkursos. Šādā
mērogā arhitektūra ir cieši saistīta ar ekonomiku un politiku. Un tās jomas
filozofijai jau ir pavisam tuvas. Vēlāk šādā sastāvā uzvarējām daudzus lielus
konkursus un nodibinājām kopīgu biroju. Desmit gadus strādājām kopā. Mūsu
specializācija bija lielie pilsētplānošanas projekti un to izstrādē es,
filozofs, varēju būtu ļoti noderīgs. Pamazām mani arvien biežāk aicināja
rakstīt arī arhitektūras kritikas.

Jūsu skatījums atšķiras no
profesionālu arhitektu redzējuma?

Protams, es daudz ko nezinu, ko
profesionāli arhitekti ir apguvuši studiju laikā vai projektējot, bet tāpēc pie
Dānijas paviljona ekspozīcijas strādāju kopā ar Borisu, kurš ir arhitekts.
Manuprāt, mums abiem kopā labi sanāk. Mūsu ekspozīcija vispār ir vairāk par
Dānijas sabiedrību, politiku un ētiku, nevis arhitektūras formām vai stiliem.
Saknes mūsdienu dāņu arhitektūrai ir 19. gadsimta vidū izplatītajās humānisma
idejās. Kopš tā laika Dānijas valsts attīstību ir vadījusi šajās idejās
balstīta ideoloģija, ka pēc iespējas plašākam iedzīvotāju lokam jānodrošina pēc
iespējas laimīgāka dzīve. Tāpēc arī mūsdienu Dānijā nav izplatīts atsevišķu
stārhitektu kults, bet ir ļoti labs vidusmēra arhitektūras līmenis.

Par pārmaiņām dāņu arhitektūrā
pirms četriem gadiem jūs sarakstījāt grāmatu un 21. gadsimta arhitektūru
nosaucāt par dāņu jauno vilni.

Lielais lūzums dāņu arhitektūrā
notika ap 2000. gadu, kad tagad pasaulslavenais Bjarke Ingelss nodibināja
biroju Plot. Bjarke un viņam līdzīgie
bija jauni, ar svaigām idejām un ļoti konceptuāli. Šie jaunie arhitekti mainīja
spēles noteikumus dāņu arhitektūrā. Viņu projektētais bija pilnīgi citādāks
nekā garlaicīgās dāņu modernisma kastes, kas, protams, bija ļoti augstas
kvalitātes, bet tomēr garlaicīgas. Šos 21. gadsimta paaudzes arhitektus nosaucu
par jauno vilni, kas aizskalo mūsu pašu priekšstatus par dāņu arhitektūru un
tās kvalitātēm. 2000. gadā jaunie arhitektu biroju tagad kļuvuši par lieliem un
atzītiem spēlētājiem, kas uzvar visos nozīmīgākajos gan privātajos, gan
publiskajos konkursos. Tagad viņi ir absolūtie toņa noteicēji. Ekspozīcija
Venēcijā ir dāņu arhitektūras šķērsgriezums. Tajā ir pārstāvēti gan pasaulē
labi zināmi biroji, gan mūsu arhitektūras jaunie vārdi un pat pētījumi no
akadēmiskās vides. Mēs lūkojāmies uz dāņu arhitektūru plašāk nekā vienas
paaudzes, noteikta stila robežās. Izsludinājām publisku konkursu un saņēmām
simtiem pieteikumu no visas valsts. Atlasījām 130 projektus, ko izstādījām
Venēcijā, cenšoties pēc iespējas plašāk parādīt, kas notiek dāņu arhitektūrā.
Starp citu tik demokrātiski eksponāti Dānijas paviljonam tika atlasīti pirmo
reizi. Ir skaidrs, ka mūsdienu dāņu arhitektūru raksturo divas lietas:
superaugsta dizaina kvalitāte un ļoti spēcīgi attīstīta sociālā sirdsapziņa,
tāpēc mēs arī savu ekspozīciju nosaucām Art
of Many
. Tā ir daudzu arhitektu radīta māksla, ko lieto ne tikai daži
izredzētie, bet kas domāta visiem. Šāda attieksme ir dāņu arhitektūras DNS
pamatā. Tā bija raksturīga gan mūsu 20. gadsimta 50.-60. gadu arhitektūrai, kad
tā kļuva slavena visā pasaulē, gan ir dzīva arī mūsdienās.

Bet kāpēc maketi? Kāpēc Dānijas
arhitektūru izvēlējāties radīt, izstādot tās projektu maketus?

Vispār es pēc dabas esmu
nenogurdināms. Man patīk zināt vairāk un vairāk. Man patīk, ka mani
intelektuāli izaicina un liek domāt, bet Venēcijas biennāle tomēr ir ballīte,
kuras laikā baigi negribas iedziļināties intelektuāli sarežģītās un nopietnās
lietās. Te man patīk, ja redzētais iedvesmo un liek piedzīvot kaut ko jaunu,
tāpēc mūsu ekspozīcijā nav tonnām tekstu, simtiem attēlu, diagrammu, rasējumu
un datorvizualizāciju. Tikai maketu veidota ainava, caur kuru iet un pētīt
izstādīto. Mūsu paviljonu dēvēju par maketu brīnumu kabinetu (Wunderkammer).
Zinu, ka arhitektiem ļoti patīk maketi. Tas ir katra arhitekta galvenais
instruments, profesijas DNS sastāvdaļa. Arhitekti maketus izmanto ne tikai, lai
savas idejas prezentētu publikai, bet arī darba procesā. Pat mūsdienās, kad
liela daļa arhitektu darba notiek datora ekrānos, tik un tā idejas tiek
testētas maketos un modeļos. Tā labāk var saprast mērogu un visu pārējo, ko
datora ekrānā nevar nolasīt. Protams, var uzskatīt, ka ar rokām darināti maketi
ir mazliet vecmodīgs arhitektūras izteiksmes veids un ka tagad visi izmanto
digitālos modeļus. Taču domāju, ka neizdotos atrast tādu arhitektu, kura sirdi
un prātu neaizkustinātu ar rokām gatavoti maketi. Tie vienkārši priecē un fascinē
ar savu materialitāti. Tie ir vērtība paši par sevi. Ir interesanti pētīt,
kādus materiālus maketiem arhitekti izvēlas un kā viņi ataino savu projektu.
Man liekas, ka mūsu ekspozīcija arhitektiem ir saldumu veikals, kurā visu
gribas nogaršot. Nē, te nav intelektuālu pārdomu, bet gan vienkāršs prieks.
Mūsu paviljonu dēvēju par maketu brīnumu kabinetu arī tāpēc, ka tas ir arhīva
un galerijas apvienojums. No vienas puses galerija, kurā tu apbrīno katru
eksponātu atsevišķi, no otras puses tā ir noliktava, kurā starp izstādītajiem
objektiem nav nekādas hierarhijas. Tie visi ir vienlīdzvērtīgi un interesanti.
Arī tāpēc, ka, izstādot maketus, neizceļas slavenāko biroju darbi, man tas
šķita perfekts veids, kā parādīt visu mūsdienu dāņu arhitektūru.

Bet kāda, jūsuprāt, ir nozīme
pašai Venēcijas biennālei? Pēdējā laikā pasaulē ir tik daudz arhitektūras
biennāļu un festivālu.

Venēcijas biennāle ir spēcīga
tieši savu tradīciju dēļ, arī tāpēc, ka tai ir finansiāls un administratīvs
kapitāls, lai noturētu pasaules uzmanību. Venēcija spēj panākt, ka gan
Apvienoto Nāciju ģenerālās asamblejas prezidents, gan valstu kultūras ministri,
pilsētu mēri un visi slavenie arhitekti savos pierakstītajos plānotājos un ļoti
stingri noteiktajos laika grafikos spēj atrast laiku, lai šeit būtu. Daudzi
kritizē biennāli, ka tā ir pārāk sekla un virspusēja, norādot, ka dažām valstīm
ekspozīcijas jārada ļoti pieticīgu budžetu apstākļos, bet citas tērē milzīgas
summas. Protams, Venēcijā visa ir tik daudz, ka ir gan labi, gan slikti piemēri.
Tomēr manuprāt ir interesanti, ka šeit vienkopus ir tik daudz interesantā, ka
kuratori un arhitekti savā starpā sacenšas, kurš spēs savās ekspozīcijās uzdot
interesantākos un provokatīvākos jautājumus. Katrs cenšas panākt, lai Venēcijas
lielajā troksnī dzird arī viņa balsi. Te jāpielieto pat ļoti žurnālistiski
paņēmieni, lai paustu savu ideju pietiekoši skaļi. Tāpēc manuprāt maketu
brīnumu kabinets ir īstais veids, kā par arhitektūru runāt biennālē, lai
apmeklētājus nevis nogurdinātu, bet sagādātu viņiem intelektuālu prieku. Man
liekas, ka mūsu ekspozīcija ar stalažām līdzīgo konstrukciju, pa kuru jāstaigā,
lai varētu apskatīties maketus, ir arhitektūra pati par sevi. Un mūsu paviljonā
nav jau tikai maketi, bet arī pamatīga videoinstalācija par profesora Jana Gēla
idejām. Viņš ir ne tikai Dānijā, bet visā pasaulē slavens pilsētplānotājs, kura
idejas par cilvēkiem, nevis automašīnām ērtu vidi, ietekmējušas daudzus
arhitektus. Centāmies nodalīt divas lietas: ekspozīciju paviljonā, kas ir
viegli uztverama, un tai veltīto katalogu, kurā publicēti visi atlasītie
projekti, esejas un intervijas. Katalogs ir domāts, lai iedziļinātos tēmā
vakarā viesnīcas numuriņā vai lidmašīnā, dodoties mājup no Venēcijas.

Vai Jana Gēla idejas ir aktuālas
arī mūsdienu jaunajiem dāņu arhitektiem? Vai arī viņš tiek uzskatīts par ļoti
respektētu klasiķi, kuram mūsdienās vairs īsti nav vietas?

Nē, nē. Jana Gēla idejas ir ļoti
būtiskas arī mūsdienās. Es pat teiktu, ka tagad viņš kļūst arvien ietekmīgāks
un tiek respektēts vairāk nekā jebkad agrāk. Pirms gadiem Gēls bija pētnieks
Dānijas Karaliskajā mākslas akadēmijā, bet kolēģi viņu ignorēja. Gēlam pat kādu
laiku tika liegts pasniegt, jo uzskatīja, ka viņa idejas jaunajiem arhitektiem
ir bīstamas, ka tās varētu iznīcināt dāņu arhitektūras tradīcijas, jo profesoru
interesēja sociālu problēmu risināšana un pilsētnieku psiholoģiskā labklājība,
nevis ēku formu un apdares skaistums. Pēdējie 15 gadi ir Jana Gēla lielās
atgriešanās laiks. Viņa idejas mūsdienu arhitektus iespaido daudz vairāk nekā
tas notika pirms 20-30 gadiem. Gēls ir atzīts arī pasaulē, daudz ceļo un tiekas
ar ietekmīgiem politiķiem, arhitektiem un urbānistiem.

Jā, šķiet, ka Gēls strādā vairāk
citur pasaulē nekā Dānijā. Tas varbūt tāpēc, ka Dānijā jau viss ir sakārtots un
atrisināts?

Ha, ha, ha! Ja tā būtu. Protams,
mēs esam augsti attīstīta labklājības valsts un mums nav tādu problēmu, kādas
jārisina Dienvidamerikas graustu rajonos vai pašlaik Tuvajos austrumos. Taču
arī mums pietiek kaujas lauku un cīņu, kas ir jāizcīna. Varbūt esmu vecmodīgs,
bet mani uztrauc morāles un ētikas jautājumi. Daudz strādāju kopā ar politiķiem
un pašvaldības vadītājiem. Mani biedē, ka, apspriežot kādu projektu, vispār
netiek diskutēts par tā ētiskajām vērtībām, ka vispār netiek lietoti vārdi «labi
rīkoties» vai «nodarīt ļaunu». Mani arī sanikno, ka gan arhitekti, gan politiķi
sevi pataisa par upuriem un izliekas, ka viņi neko nevar ietekmēt. Cilvēki, kam
ir vara, izliekas, ka viņi ir bezspēcīgi un nevarīgi. Piemēram, Kopenhāgens
mērs atsakās no ambīcijas nodrošināt pilsētas iedzīvotājus ar nedārgiem
mājokļiem. Viņš baidās sašūpot esošo kuģi, ka tik nenodarītu pāri tirgus
dalībniekiem, nekustamo īpašumu attīstītājiem. Un arhitekti stāv malā un uz to
visu noskatās. Manuprāt 2008. gadā bija ne tikai globālā ekonomiskā krīze, bet
arī arhitektu kā profesijas beigas. Arhitekti atrodas tirgus pavadā un ir
zaudējuši savas profesijas pamatus. 20. gadsimta 20.-30. gados arhitekti bija
sabiedrības avangardā. Viņi cīnījās par labākas sabiedrības izveidošanu, par
jaunām tiesībām iedzīvotājiem, pieprasīja labākus mājokļus visiem, sadarbojās
ar sociālajām kustībām. Arhitekti labākas sabiedrības modeļus pētīja
universitātēs un izmantoja savu autoritāti, lai panāktu, ka politiķi tos
īsteno. Es neesmu naivs un zinu, ka vairs nevar atjaunot stāvokli, kad
arhitekti tiktu tā respektēti. Varbūt esmu vecmodīgs un pārāk daudz skatos
atpakaļ vēsturē, bet es gribētu, lai arhitekti būtu sociāli aktīvāki, lai
laikrakstu pirmajās lapās publicētu sociālo mājokļu projektus un ka tirgus
nenoteiktu visu. Piemēram, tas pats Jans Gēls. Viņš nu galīgi gan upuris. Viens
no galvenajiem iemesliem, kāpēc es Gēlu augstu vērtēju, ir viņa ticība, ka ar
spēcīgu ideju var mainīt vidi pilsētā. Un Gēls to arī dara.

Jūs kādā no intervijām Dāniju nosaucāt
par salauzto utopiju.

Dāņu sabiedrību visu 20. gadsimtu
uz priekšu virzīja ticība labklājīgas un sociāli izlīdzinātas valsts
ideoloģijai, noteikts redzējums par ideālo valsti, bet mūsdienās esam zaudējuši
ticību lielām un visaptverošām ideoloģijām. Manuprāt, ticības zaudēšana
utopijām ir lielākās pārmaiņas, kas notikušas. Protams, mūsu priekšstatus par
ideālo Dāniju grauj arī globalizācija, ekonomiskā krīze un imigrācija. Tādai
mazai valstij kā Dānija ar šiem jautājumiem tikt galā ir grūti, bet nekas cits
jau neatliek, kā tos risināt. Nekur mēs nevaram aizbēgt. Manuprāt, ka Dānijas
kā laimīgās un labklājīgās valsts periods iet uz beigām. Ja kādam liekas, ka
varēsim dzīvot tāpat kā līdz šim, viņš dzīvo smieklīgās ilūzijās. Protams, ka
mums gribas dzīvot nostaļģijā, kā Dānijā reiz bija un kā būtu varējis būt
nākotnē, bet realitātē pamati ir sašūpojušies. Ir arhitekti, kas strādā it kā
mūsu utopija par Dāniju joprojām būtu dzīva, bet ir arī tādi, kas atzīst, ka
daudz kas, kam esam ticējuši, un principi, kuriem esam sekojuši, vairs
nenostrādā. Un ja skatās no šīs puses, tad Dānijas vēsturē un līdz ar to arī
dāņu arhitektūrā pašlaik ir ļoti dramatisks periods. Man bail, ka sekos viens
liels «booom!» un viss būs beidzies.

Jūs esat kritisks pret dāņu
arhitektūrā notiekošo, pat ja mums no ārpuses šķiet, ka pie jums viss ir
kārtībā.

Nē, nē es neesmu kritisks. Nu
varbūt maigi kritisks. Bet jā, arī mūsu ekspozīcija Venēcijā nav nekādas
svinības un priecāšanās, cik mēs jauki un cik laba dāņu arhitektūra. Tā vairāk
ir diskusija, saruna un pārdomas par sabiedrību, kas rada šādu arhitektūru.
Mums jābūt ļoti vērīgiem un jāņem nopietni visas gan pasaulē, gan Dānijā
notiekošās ekonomiskās un politiskās izmaiņas. Mēs nekādā ziņā neesam perfekta
sabiedrība un tāpēc ir būtiski nepazaudēt kritisku skatu pret tradīcijām un
pašlaik notiekošo. Un man šķiet, ka mūsu pienākums ir arī biennālē runāt par
problēmām, nevis izlikties, ka viss ir kārtībā, ka esam tik labiņi, balti un
pūkaini, pienākums godīgi runāt arī par neveiksmēm, net tikai rādīt
arhitektūras labos piemērus.

Fakti

  • Kristofers Lindhards Vaiss (Kristoffer Lindhardt Weiss)
  • Studējis filozofiju
    Kopenhāgenas universitātē un Sorbonas Universitātē Parīzē.
  • Par pasaulē labāko un reizē
    sliktāko filozofu sauc Ludvigu Vitgenšteinu. Par labāko, jo ir viens no 20.
    gadsimta ietekmīgākajiem filozofiem, bet par sliktāko tāpēc, ka pēc viņa
    filozofiem vairs nav ko piebilst.
  • 2003. gadā kopā ar arhitektiem
    nodibina biroju Effekt. Iemesls tam
    bija kopīga uzvara starptautiskā konkursā par jaunas pilsētas izveides plānu
    netālu no Orhūsas.
  • 2006. gadā Effekt bija viens no Dānijas nacionālās ekspozīcijas dalībniekiem
    Venēcijas biennālē. Togad dāņi saņēma Zelta lauvu par labāko nacionālo
    ekspozīciju.
  • 2007. gadā pārdeva savas daļas
    birojā Effekt un kopā ar galeristu
    Nikolaju Valneru (Nicolai Wallner)
    nodibināja konsultāciju uzņēmumu WallnerWeiss. Viņu lielākais projekts ir darbs
    pie jauna laikmetīgās mākslas centra izveides Kopenhāgenā, kas līdzinātos Tate Modern Londonā. Kristofera partneri
    Nikolaju Valneru žurnāls ArtReview
    vairākkārt ir ierindojis starp 100 starptautiskās mākslas scēnas
    ietekmīgākajiem cilvēkiem.
  • Bijis filozofijas
    pasniedzējs  Kopenhāgenas universitātē
    un  Dānijas Karaliskās mākslas akadēmijas
    Arhitektūras skolā.
  • Bijis dāņu laikraksta Dagbladet
    arhitektūras kritiķis. Par arhitektūru raksta arī citiem dāņu un pasaules
    medijiem.
  • 2012. gadā kopā ar Kjeldu
    Vindumu (Kjeld Vindum) izdevis
    grāmatu Jaunais vilnis dāņu arhitektūrā.
    Tas ir nopietns pētījums eseju un sarunu formātā par jaunajiem dāņu arhitektu
    birojiem, kas būtiski mainīja ne tikai Dānijas, bet visas pasaules uzskatus par
    labu arhitektūru.
  • Kopā ar arhitektu Borisu
    Brūrmanu Jensenu Dānijas nacionālā paviljona kurators Venēcijas biennāles 15.
    starptautiskajā arhitektūras izstādē. Ja biennālē piešķirtu Zelta lauvas par
    nacionālo ekspozīciju katalogiem, tad dāņu šī gada izdevums Art of Many noteikti to saņemtu. Tas ir
    izsmeļošs pētījums par dāņu arhitektūru un tās saknēm humānisma idejās. Pašu
    dāņu ekspozīciju lielākā daļa arhitektūras mediju ir nosaukusi starp labākajiem
    nacionālajiem paviljoniem, kuru Venēcijā noteikti vērts apmeklēt.

Teksts: Kristīne Budže. Raksts pārpublicēts no žurnāla Pastaiga

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x