Kristīne Budže
Pastaiga
Salīdzinājumā ar iepriekšējām divām biennālēm Rema kūrētā ir patīkami skaidra un vienota. Pat nacionālo paviljonu ekspozīcijas ir tematiski vienotākas nekā citus gadus. Tā šī gada biennāle daudz vairāk līdzinājās kūrētai izstādei, nevis gadatirgum. Lielās izstādes, īpaši Elements var uzskatīt par radikālām arhitektūras reprezentācijas ziņā. Elements iezīmēja jaunu tendenci pēc tam, kad ir piedzīvota vilšanās, ka arhitektūru izstāžu telpās var parādīt izmantojot maketus, rasējumus, fotogrāfijas, vizualizācijas un telpiskas instalācijas, Rems piedāvā arhitektūru dekonstruētu līdz atsevišķiem elementiem un tos izstāda Dārzu centrālajā paviljonā. Vēsturiski kāpņu margu reliņi, logu rāmji un pat tualetes podi vai fasādes materiālu fragmenti par arhitektūru izstāsta apbrīnojami daudz. Lai arī Remam ierasti izstāde daudzo izstādīto eksponātu dēļ šķiet neapskatāma un visus eksponētos tekstus nav iespējams izlasīt, tomēr Elementu izstāde savu absolūto pilnību iegūst tikai komplektā ar tās katalogu 15 grāmatiņu veidā, — katrā no tām atklāta viena elementa izpēte vēsturiskajā, sociālājā, politiskajā un ekonomiskajā kontekstā.
Izstāžu politikas jaunākās tendences nosaka, ka izstādes ir nevis eksponēti teksti un attēli, bet gan darbība (action). Rems šādu izstādes dinamikas efektu Arsenālā Monditalia panāk izmantojot deju, perfomances un kino. Citādi Monditalia arhitektūras reprezentācijas ziņā ir ierastāka. Saturiski tā atklāj Itāliju kā Eiropas Savienības galējo robežu.
Būs Rema biennāles kritizētāji un slavētāji, taču, manuprāt, ir diezgan skaidrs, ka tā ir spilgts punkts biennāles izstāžu virknē, kuru, iespējams, pat izmantos kā atzīmi laikam pirms un pēc Rema biennāles.
Zaiga Gaile
Zaigas Gailes birojs
Esmu atgriezusies no Venēcijas pārpilna pozitīvu iespaidu. Beidzot, beidzot mani saviļņoja Arhitektu biennāle, lielākais pasaules arhitektu domu un prakses forums! Mēs atgriežamies pie vērtībām un pārcilājam savus ieguvumus un zaudējumus vēstures kontekstā. Fundamentals. Atskatīšanās uz 20. gadsimta ieguvumiem un zaudējumiem. Cilvēki nemācās no savām kļūdām, atkārto un atkārto sinusoīdas viļņos vēstures notikumus, kā karš un iznīcība, kā atjaunošana un uzplaukums, lai atkal kristu caur pārāk labas dzīves deģenerēšanās narcistisko manierismu atpakaļ pie pirmavotiem. Fundamentals. Mēs pašlaik esam tai atjēgšanās fāzē. Tai vajadzētu sekot uzplaukumam. Tā es lasu Rema Kolhāsa uzstādīto koncepciju Fundamentals un Absorbing modernity. Brauciet un skatieties, lasiet, pētiet, vērtējiet, domājiet! Tas nav viegls darbs, bet tas var izmainīt jūsu dzīvi!
NRJA komandas Latvijas ekspozīcija seko Kolhāsa aicinājumam pārskatīt un izvēlas divdesmitā gadsimta pēckara modernismu. UNWRITTEN — mēģinājums apzināt un apkopot, lai turpinātu analizēt un vērtēt nākotnē. Šis pieteikums ir kā jautājums un jaunu cilvēku vērojums. Trauslās balta papīra lapiņas ar melnbaltiem celtņu attēliem, arī tukšas, viegli šūpojas vēja pūsmā no atvērtām durvīm un mūsu elpas, iekārtas tievos diedziņos. Daudz, tūkstoši sabūvētu celtņu un jautājumu. Ko ar tām darīt, labas vai nevērtīgas, kā tās turpināt apdzīvot, iznīcināt vai pārveidot, spridzināt vai siltināt.
Attēli un domas savāktas lakoniskā sējumā, kuru kādam ir jāturpina. Uldis ir tik nepacietīgs, un jau spēles laukumā mēģina uzrunāt pētījuma turpinātājus. Lieliski! Malači! Pēc pašu manifestētā NO RULES JUST ARCHITECTURE (NRJA), tik uzmanīgi un jūtīgi jautāt. Ulda divi mazie bērni, Mare tikai pāris mēnešu veca, un Aksels, jau uz kājām nostājies, atrodas spēles laukumā un noteikti piedalās.
Pēc svinībām uz jumta terases liftā saskrienos ar Kolhāsu. Slaids, zils krekls, noguris un norūpējies, jāiet laicīgi gulēt, jo rītdiena tik piepildīta ar notikumiem — apbalvošanas, runas, diskusijas, visu laiku fokusā. Es saku, ka ir taču ļoti labi, atslābsti un nomierinies. Viņš atbild, ir par lēnu. Beidz, ir ļoti labi!
Matīss Groskaufmanis
OMA/AMO
Biennāles atklāšanā ir par daudz uzrunu, savstarpējas politikas un dzirkstošā vīna, lai to uztvertu kā nopietnu aizsākumu sarunai par šī brīža situāciju arhitektūrā, tās attiecībām ar pēdējā simtgadē notikušo. Tieši tādēļ sākot ar šo nedēļu līdz rudenim ir īstais laiks, lai dotos uz jau tukšākām Venēcijas izstāžu zālēm un lēnām absorbētu dāsno ekspozīciju klāstu, un censtos saprast, ko visa paņemt līdzi, ko atstāt turpat.
No Latvijas paviljona noteikti jāpaņem neuzrakstītā grāmata par modernismu. Bez nejaušā kārtībā sistematizēta modernisma ēras celtņu un to pārpalikumu albuma, sējums ietver arī esejas par attiecīgo laiku Latvijas un Padomju savienības kontekstā. Lai arī esejās nav daudz jaunu atklāsmju, teksta materiāls nostiprina pamatu «paviljona» būtībai, kā arī drošībai apstiprina, ka modernisms Latvijā tomēr bijis. Šogad Latvijas ekspozīcija uzstāda virkni gan triviālu, gan eksistenciālu jautājumu, tomēr ilgtermiņā būtiskākais jautājums ir par to, vai kāds turpinās stafeti un pabeigs neuzrakstīto grāmatu, vai arī tā kā izstādes koncepts nogulsies arhitektūras vēstures plauktā.
Baltijas valstu kontekstā Lietuvas paviljons Venēcijā nebija atrodams, savukārt Igaunijas paviljons, par spīti laicīgam startam un daudzsološu kuratoru komandai, nepārliecināja. Uzstādījums uzlūkot publiskās telpas «modernizāciju» (igauņu perspektīvā — digitalizāciju) galvenokārt realizēts interaktīvas un izklaidējošas instalācijas formā, uz satura rēķina. Šeit jāpiebilst, ka gan Igaunijas, gan Latvijas, gan arī Korejas un vairumam citu nacionālo ekspozīciju sastāvā izdotas arī grāmatas, kurās nereti atrodams vairāk satura, koncentrētākā formā. Lūk arī iemesls, kādēļ šī gada biennāli vērts baudīt lēnām, uzmanīgi un vienatnē.
Linda Leitāne-Šmīdberga
NRJA, Latvijas ekspozīcijas kuratore
66 valstu, Rema Kolhāsa un Monditalia ekspozīciju apskatei ar divām dienām nepietiek. Pirms Biennāles apskates sākuma ir jāiepazīstas ar katras valsts ekspozīcijas tēmu un jāpārdomā izstādes apmeklējuma maršruts.
Šai biennālei ir raksturīgs, ka daudzas citu valstu ekspozīcijas pievērsušās līdzīgai tēmas apskatei kā Latvija, aptverot +/- pēdējos 50-100 gadus arhitektūrā. Pētījumi ir fundamentāli un informatīvi bagāti. Tomēr, daudzām ekspozīcijām trūkst daudzslāņainības uztveres līmeņos. Piemēram, vizuāli mākslinieciskais un estētiskais uztveres līmenis (informatīvo un grafisko materiālu pasniegšanā) ir salīdzinoši vājš, un nerada vēlmi turpināt ekspozīciju izpēti. Daudzās ekspozīcijās dominē sadrumstalots un šķietami haotiski izkārtots materiālu (grafiki, kartes, sīki priekšmeti, video, skices utt.) krājums, kas, protams, pieprasa ilgstošu izpēti un iedziļināšanos problemātikā. Lielākai daļai valstu viena no būtiskām, neiztrūkstošām un nozīmīgām ekspozīcijas sastāvdaļām ir katalogi-grāmatas (lielākoties bija pieejami preview dienās, bet joprojām iegādājami biennāles grāmatnīcās, vai lejupielādējami web lapās), kuru saturiskā un grafiskā kvalitāte ir ļoti atšķirīga, bet ir faktiski vienīgais materiāls, kas paliek pēc biennāles beigām.
Atšķirībā no citiem gadiem, Venēcijas arhitektūras biennāles Latvijas ekspozīcijas UNWRITTEN būtiskākais ieguvums ir uzsāktais Latvijas pēckara modernisma arhitektūras apzināšanas un datubāzes veidošanas process, kuram tuvākajā nākotnē ir jārezultējas akadēmiski respektablā pētījumā. Tas savukārt būtu fundamentāls pienesums arhitektūras teorijas un mantojuma saglabāšanas praksei.
Jānis Sauka
MARK arhitekti
Venēcijas bienāle kā parasti ir spēcīgs notikums. No bienālēm kuras esmu apmeklējis šī man ir «trāpija» visprecīzāk. Jūtams izstādes kuratora Rema Kolhāsa pieskāriens. Arsenāla pirmajos pārsimts metros esošā ekspozīcija kura veltīta Itālijai spēcīgi iedarbojas uz visiem jutekļiem.
Tajā veiksmīgi apvienoti sociāli, ekonomiski, un politiski vēstījumi gan analītiskā, gan neformālā noformējumā — instalācijas, grafiki, filmas pat tāds izteiksmes līdzeklis kā deja šeit šķiet iederīgs. Lai arī noskaņojums norāda uz to, ka arhitektūra jau sen vairs nav tikai par skaistām lietām visas tēmas un valstu paviljoni ir pasniegti Venēcijas kā pilsētas, kurā mīt skaistums, cienīgā līmenī.
Īpašu iespaidu atstāja Dārzos izvietotais arhitektūras fundamentālajiem pamatelementiem (sienām, griestiem, grīdām, jumtiem, kāpnēm, tualetēm, logiem un durvīm) veltītais paviljons. Analītiskais un reizē mākslinieciskais pamatelementu pasniegums — filmas, teksts, paraugi un instalācijas neļāva jutekļiem atslābt nevienu apmeklējuma mirkli. Priekš manīm kārtējais pierādījums un cieņas apliecinājums pasaules tuvu bezgalīgajai daudzveidībai un skaistumam kuram ne vienmēr ir jābūt skaistam.
Kopumā informācija bienālē ir krietni vairāk par to, ko iespējams aptvert divu dienu apmeklējuma laikā, tamdēļ jāatzīst, ka arī pelde jūrā un glāze baltvīna var krietni palīdzēt izprast lietu komplekso dabu.
Carl-Dag Lige
Arhitektūras vēsturnieks, Igaunijas Arhitektūras muzejs
Pavadīju vienu dienu Arsenālā un otru — Dārzos, tāpēc mani iespaidi ir drīzāk virspusēji. Tomēr neraugoties uz masīvo kritiku medijos pēdējās nedēļās, es arvien uzskatu, ka galvenā izstāde — Elements of Architecture, ko kūrēja pats Kolhāss ir nozīmīga un interesanta, jo skaidri atklāj to, ko Kolhāss mēģina jeb ir mēģinājis sasniegt šī gada biennālē.
Ko ieteiktu citiem? Dārzos: Elements of Architecture + Francijas, Beļģija, Lielbritānijas, Vācijas un Korejas paviljoni. Arsenālā: Monditalia izstādes kopējā atmosfēra, kur filma sun dejas jaucas ar arhitektūru + Itālijas paviljons, īpaši izstāde par Milānas pilsētbūvniecisko vēsturi un atjaunošanu. Citur pilsētā: izstādes Grafting Architecture. Catalonia at Venice un House Housing: An Untimely History of Architecture and Real Estate in Nineteen Episodes.
Igaunijas ekspozīcija Interspace skar superaktuālu tematu par fiziskās un virtuālās telpas saiknēm un krustošanos. Kā piemērs tiek izmantota kādreizējā nocietinājumu josla ap Tallinas vecpilsētu, pētot to dažādos vēstures slāņos pēdējo 100 gadu laikā. Izstādes formāts — paviljona telpas tāds kā high-tech tēls piesiasta galveno apmeklētāju uzmanību, kamēr saturu nolasīt ir dauzd grūtāk. Nepieciešama piepūle, kas pacietības gadījumā tiek atalgota — vairāki informācijas līmeņi ir ieraugāmi, pārvietojoties pa paviljonu, kāpjot dažādās rūtiņās. Jaunie kuratori Johan Tali, Johanna Jõekalda un Siim Tuksam ir bijuši gana drosmīgi virzīt šādu kompleksu tēmu un īstenot to izstādē. Noteikti par viņiem drīzumā dzirdēsim vēl (arhitektūrā). Izstādi pavada kabatas lieluma eseju grāmatiņa, kurā dažādi starptautiski autori aplūko saiknes starp arhitektūru un digitālo sfēru.
Latvijas paviljons vienkārši un daiļrunīgi piedāvā jautājumu par modernisma arhitektūras nozīmīgumu un nākotni. Izstādes dizians ir smalks un personīgs, tomēr satura fokuss nav pietekami ass. UNWRITTEN projekta uzdotie jautājumi katrā ziņā neatšķiras no tiem, kas uzdoti citos pavoiljonos. Latvijas paviljona vājā vieta ir, ka tas nepiedāvā kaut ko vairāk un paliek vien kā ievads nodaļai par Latvijas modernismu. Iespējams, visinteresantākā, un arī visproblemātiskākā, ir pretenzija, ka nav pētījuma par Latvijas modernisma arhitektūru. Ir vērts arī apsvērt angļu valodas pratēju piesaistīšanu tekstu rediģēšanā (piemēram, ‘modernist architecture’, nevis ‘modernism architecture’)
Toomas Tammis
Igaunijas Mākslas akadēmijas Arhitektūras fakultātes dekāns
Manuprāt galvenā izstāde bija ļoti interesanta un izglītojoša. Tā bija ļoti atšķirīga no iepriekšējām reizēm un izbaudīju informatīvo daļu, kas aizvietoja ierasto saturu — vairāk vai mazāk aktuālo projektu glītos attēlus, modeļus un rasējumus. Galvenā izstāde bija dažādu pasaules skolu un biroju izpētes rezultāts un tā varētu pilnībā kalpost kā jebkuras arhitektūras izglītības neatņemama sastāvdaļa.
Daži valstu paviljoni (kā piemēram Francijas un ASV) arī piedāvāja ļoti interesantu materiālu, taču to galvenā vērtība manuprāt bija telpas masu ražošanas noteiktu aspektu informatīvā puse, atstājot specifiski vietējo vēsturi tikai kā informatīvu fonu.
Kopumā jāatzīst, ka nepievērsu lielu uzmanību Arsenāla izstādei un valstu paviljoniem, jo esmu radis uzlūkot jebkura (radošo) darba dalīšanu pēc tā izcelsmes valsts kā kaut ko ļoti apšaubāmu. Tas nenozīmē, ka tur nebija kādu ļoti interesantu lietu, drīzāk to, ka nespēju koncentrēt uzmanību uz atsevišķām valstīm.
