LNMM konkursa sausais atlikums II

Tas, ko parādīja konkurss, ir, ka notikuma nebūs. Nebūs latviešu arhitektūras pienesuma. Nebūs Latvijai arhitektūras pienesuma. Nebūs jaunradītās vērtības. Bailes radīt, un bailes no radītā vēl nav pārvarētas.

Izvirzītās „nearhitektūras” dogmas uzstādījumam vislabāk atbilda lietuviešu projekts – viņi radīja būvi, kurā nav plašuma, nav jaunu telpu, galu galā – nav notikuma. Toties – viss darbojas, visam pa kaktiem, pagrabā un bēniņu pažobelēs ir atrasta vieta, un tādā veidā vēsturiskās ēkas būvapjoms var tikt „aizbūvēts” no pagrīdes līdz pat jumta korei…

Vai šādai aizbūvēšanai un esošās ēkas  čaulas ietverto telpas kubikmetru utilitārai izmantošanai ir arhitektoniskā vērtība? Par to „uzvarētāju” darbs klusē, ja ar vērtību saprotam jaunradītās telpas suverēnu arhitektonisko kvalitāti.

Tikmēr vērtētāju komanda ir šķietami apmierināta – „beidzot ir objekts, kurš nav redzams no publiskās ārtelpas!!” …

Alternatīva bija – jauns būvapjoms, kā arhitektoniski un stilistiski patstāvīgs, pietiekami pašpietiekams objekts, kas nodrošinātu to mākslas muzeja lietošanas vērtību, kādu var sniegt vienīgi jaunradītas un ēkai pievienotas telpas. Arī telpisko kvalitāti un pārdzīvojumu.

Ļoti gribētos domāt, ka žūrija darbojusies pēc R.Kolhaas senāk un citā sakarā pausta pamudinājuma, pasargājot mūs no pieejamās brīvās  ārtelpas aizbūvēšanas  (neatceros vairs, kur to lasīju, bet doma bija tāda, ka jebkuru brīvu laukumu, arī vienkārši zemes platību pilsētas centrā, aizbūvēt drīkst tikai galējas nepieciešamības gadījumā, jo izdarīt to var tikai vienreiz, un tad jau uz ilgāku laiku….). Droši vien lielāks gandarījums tomēr būtu, ja konkurss būtu tā organizēts, virzīts un vērtēts, lai nebūtu „jāpasargā”, bet, lai kopīgi varētu Rīgai  dāvināt kādu jaunu, spožu pilsētas rotu.

Lasot publicētos žūrijas darbu vērtējumus, neatstāj sajūta, ka žūrijas veikums šoreiz ir pat vairāk piederīgs mākslas sfērai, kā jau pieminētais uzvarētāju darbs – vārdu mākslas sfērai piederīgs  – kas vieniem konkursa darbu vērtējumos pārmests, tas otriem cildināts, kur vajag – acīmredzamais noklusēts, un citur atkal izcelts… Bet, lai paliek citāti, tos nepievienošu. Nevēlos neko „pierādīt”. Gan jau mēs katrs savus faktus un pieradījumus par redzamo un tam pretstatā lasīto atrastu. Bet jāatceras būtu, ka vārdi izskan un pazūd, un arī uzrakstīti tie tikai noguļas plauktos un… arī pazūd, bet būves – paliek.

Šoreiz – nepaliek.

Manā prātā tas viss līdzinās un turpina situāciju, kad LV – nepiedalās Venēcijas biennālē (jo neredzamu darbu tur izstādīt, šķiet, nevar – joks), kad EXPO paviljons rodas vispār bez konkursa (lai tomēr varētu piedalīties un arī, lai izvairītos no situācijas, līdzīgas kā šī ar LNMM – kad nav ko realizēt) utt., u.tjpr.

Igauņi piedalās. Lietuvieši uzvar, mēs ne.

Rīgā, LNMM piebūves gadījumā, „izeja” no kārtējās tam līdzīgās situācijas nu ir atrasta, vadoties pēc formulas – būvēt nedrīkst aprakt!

Komatu katrs var ielikt pats. Žūrija savu komatu jau ir ielikusi.

Šo visu varētu nerakstīt, bet man personīgi sāpīgas ir divas lietas – Rīga un Rīgas iedzīvotāji neiegūs to, ko katra kultūras pilsēta varētu vēlēties – ērtu, mūsdienīgu pasēdēšanas, mākslas izstāžu, ekspozīciju, satikšanās un kultūrizglītības vietu pie Mākslas muzeja – labā vietā, ar ērtu piekļūšanu, iespaidīgu skatu – neiegūs to telpisko pārdzīvojumu, ko šāda „vieta” varētu sniegt, un no kā varētu aizrauties elpa. Citiem vārdiem sakot – Arhitektūru.

Bet arī par šo varētu nerakstīt – visam savs laiks. Gan arī mums kas tāds būs.

Otra „sāpīgā” lieta ir tā, ka, vienlaicīgi ar šo „nearhitektūras” koncepcijas leģitimizāciju, nu esam atvēzējušies arī uz jau esošās ēkas, Arhitektūras pieminekļa, pārtaisīšanu – jau notikuša mākslas darba pārtaisīšanu, gleznas pārkrāsošanu, lugas pārrakstīšanu.

Tas rādās jau daudz nopietnāk – kur  vēl tālāk – Quo vadis, LV?

Lai atbildētu uz jautājumu – „vai tas ir sasniegums?”, laikam, vispirms vajadzētu atbildēt, „vai tas nav kaitējums?”.

Un, lai vai ko savā paskaidrojuma rakstā rakstītu šābrīža uzvarētāji, lai vai ko, kā pamatojumu tam visam, teiktu žūrija, bet neatstāj sajūta, ka iecerētie jumta slīpumu pārveidojumi, uz nekurieni pazemē vedošais skatu logs un zem esošās ēkas pamatiem(!) un gruntsūdeņa līmeņa tehniski sarežģīti un pat inženieriski riskanti iespiestās palīgtelpas ir idejas, kas pēc sava neapšaubāmā atjautīguma vairāk piederētos 2…3. kursa arhitektūras mācību darbam, sauktam arī par „klauzūru”. Tā ir sajūta, no kuras grūti atbrīvoties, vērojot šī konkursa darba grafiskā pasnieguma manieri, arī telpu un vertikālo komunikāciju risinājumu plānos un griezumos, gan arī – neatrodot ne vismazāko norādi par gaisa apmaiņas un sagatavošanas iekārtu un cauruļvadu iespējamo izvietojumu, utt.

*              *              *

Par jumtu.

Manuprāt, lieki ir tagad, pēc visa, polemizēt – bija vai nebija Neimanis tā vai šitā domājis, apzinājās viņš vai nē – pietiek jau ar to, ka viņš jumtu tā ir izveidojis, un mēs redzam, kādu vizuālo efektu un pamanāmu māksliniecisko koncepciju tas sevī nes (tuvāk skatīt A.Sīļa blogā ar visām ilustrācijām). Tāpēc nav tagad nevienam jāiesniedz pierādījumi, ka „viņš tieši tā un ne savādāk ir domājis” – sorry, drīzāk jāpierāda būtu, ka iecerētie pārveidojumi neapdraudēs esošo, un – ar kādu gan pamatojumu kāda daļa no nobeigtā arhitektūras darba varētu tikt brīvi un diezgan bezatbildīgi aizstāta ar līdzīgu, bet drusku pieregulētu, drusku pārbūvētu!

Tad jau labāk, skaidrāk un, es teiktu, no vēstures viedokļa kulturālāk būtu no redzamā jumta vai nu vispār atteikties (varētu būt tāds priekšlikums, ja tam būtu kāda funkcionāla vai dziļāka konceptuāla jēga), vai arī – esošo klasisko jumtu (ēkas apjoma daļu virs dzegas) aizstāt ar skaidri modernisku „kārbu” (kā piedāvāja Lukševics&Elers), vai pat ar kādu vispār futūristisku veidojumu-izbūvi, a la Himmelb(l)au, Zaha Hadid, Gehry v.tml.

Kur ir šie risinājumi, un kā tie tiktu novērtētu šeit?

Vai tas varētu notikt Rīgā?

*              *              *

Sagadījies ir tā, ka dažu pēdējo mēnešu laikā esmu apmeklējis gan Hadida’s MAXXI – modernās mākslas muzeja jauno Piebūvi Romā, gan, pavisam nesen, Frank Gehry MARTa Herford Vācijā, Herfordā (dažus attēlus no katra pievienoju). Šajā sakarā mani neatstāj atkal divas sajūtas – šajās celtnēs ir tik daudz aizrautības, telpiska prieka, tās pašas par sevi jau ir notikums, turklāt dod arī vietu un iespēju to lietotājiem līdzdarboties, baudīt un izmantot tās ikdienā. Un – tajās ir tik maz izdabāšanas, šaubu un pieglaimības.

Labi, es atkal neizsakos ļoti precīzi un ar argumentiem. Bet sajūtas jau no tā nemainās. Bez tam – nevēlētos izraisīt kārtējo, bieži neauglīgo un pārmēru izplūdušo disputu a4d lapās – ar argumentiem un it kā pretargumentiem, un tad atkal no gala utt u.t.jpr – it kā jau par lietu, bet… ir lietas, kuras vnk jāspēj s
askatīt. Es domāju arī, bet ne tikai – vēsturiskā jumta iespējamo rašanās koncepciju.

*              *              *

Kā būtu bijis jāorganizē konkursa gaitu, dalību un vērtēšanu tajā, lai varētu prognozēt spēcīgākus rezultātus? Tas varētu būt labs jautājums.

Bet neapstrīdami ir tas, ka iecerētā „ņemšanās” pa vēsturiskās ēkas iekšpusi būs gan dārga, salīdzinājumā ar iegūto telpas platību un kvalitāti, pretstatā ieguldītajiem līdzekļiem, gan arī savā īpašā veidā nesaudzīga pret ēkas struktūru, konstrukcijām, telpisko koncepciju un tās savdabīgajām, tik vienkāršajām, skaistajām un patiesajām iekštelpas kvalitātēm.

Līdz ar to mēs lemjam atteikties no tikai saimnieciskām vajadzībām paredzēta cokolstāva, kā tāda „podesta” un stilobata mākslas templim, gan no ekspozīcijas zāļu rāmās virknes, ko nepārtrauc nekas, no „tukšās” bēniņu telpas ar koka karkasu “mežģīnēm”, kā būvniecības vēstures pieminekļa, bet galvenais – no virsgaismām.

No esošo virsgaismu it kā nemanāmā, un, kā runā, mākslas pilnvērtīgai baudīšanai nepietiekamā izgaismojuma, kas tomēr dod lielisku fona gaismu 2. stāva ekspozīcijas zālēs, un, vai man vienam tā šķiet, bija tā laika tradīcijām iežņaugtās būvniecības neraksturīgi spilgts un spēcīgs iekštelpu arhitektūras piemērs! Cik sevi atceros, jau no skolas gadiem, ar prieku gāju uz Mākslas muzeju, tieši dēļ šīm virsgaismām un neatkārtojami savdabīgās noskaņas, un arī plašuma sajūtas, ko tās rada (vārgs mēģinājums šo sajūtu notvert – pievienoto bilžu rindas pašās beigās).

Kā vispār to var salīdzināt, ar „dubultā riģipša karkasa konstrukcijās apgūtām bēniņu telpas lietderīgajām platībām”???!

Un kā vārdā, ja reiz arī tas viss maksās dzīvu naudu, un, iespējams, pat lielāku, nekā samērīga apjoma jaunbūve.

Ja kāds uzskatīja, ka gleznu izstādīšanai noteikti jāpieslēdz papildus augstvērtīgs, pietiekami intensīvs, spektrāli un visādi citādi piemērots mākslīgais apgaismojums, to taču varēja arī kā zonētu un lokālu papildus apgaismojumu īstenot. Ne tā?!

Tam nebūtu arhitektūras konkursu jārīko, kur nu vēl esošo ēkas struktūru jānograuj. Bet uzdevums bija – radīt jaunas, plašas, publiski ērti pieejamas un arhitektoniski izteiksmīgas  telpas apmeklētājiem. Tā es to sapratu.

Likteņa ironija, ka Rīgā viena „mākslas telpa” pazemē, bez gaismas un atbilstošas ieejas, spītējot gruntsūdeņiem un mūsdienīgiem mākslas eksponēšanas standartiem, jau ir un pastāv. Tagad, par ~10 miljoniem, riskējam iegūt vēl otru.

Par attēliem:

Pievienotajā bilžu galerijā redzama MARTa Herfordā – pilsētiņā, kas, pēc Vācijas mērogiem salīdzinot, ir apmēram tik pat neliela, kā Cēsis mums. Pie tam MARTAs platība ir tikai nedaudz lielāka, nekā LNMM piebūvei bija paredzēts… 

Par MAXXI piebūvi – īpašu uzmanību pievērsu tiem skatiem, kur redzams pieslēgums vēsturiskajai ēkai un abu apjomu savstarpējās attiecības un iespējamā saspēle.

LNMM zāles iekšskats noslēgumā – ar virsgaismu, kādu to paturēsim prātā. Nekautrējos šo attēlu likt kā noslēdzošo – šī noskaņa ir… bija to vērta.

PS. Starp citu – vai zināt, kāpēc Romas Colosseum izskatās tieši tāds, teiksim, pusbrucis? Jo nākamajos gadsimtos pēc tā uzbūvēšanas kristiešu priesteri lika no tā ņemt akmeņus, lai būvētu savus dievnamus. Nav zināms gan, kas viņus pusē apstādināja – par to vēsture klusē. iL

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx