Brīvības laukums Tallinā

Šodien ir
Igaunijas Neatkarības diena, tradicionāli rosinot A4D pievērsties ziemeļu
kaimiņvalsts arhitektūrai. Pagājušajā vasarā Tallinā tika pabeigta Brīvības
laukuma (Vabaduse väljak) pārbūve,
kas īstenoja pirms 12 gadiem konkursā uzvarējušo projektu. Par laukuma tapšanu,
par tā lomu mūsdienu pilsētā  — autori Andres Alver, Veljo Kaasik, Tiit Trummal.

Baltijas vienotības
skrējienam, kas pagājušo gada 22.augustā no Igaunijas un Lietuvas
galvaspilsētām devās uz Rīgu, lai nākošajā dienā tur satiktos, Tallinā starts
tika dots tikko nobeigtajā Brīvības laukumā. Taču laukuma mūsdienu izskata
vēsture sniedzas 12 gadu pagātnē. Arhitektūras konkurss vietas pārveidošanai
notika 1998.gadā un tajā uzvarēja priekšlikums, kura autori ir trīs vērā ņemami
igauņu arhitekti — kādreizējie t.s. Tallinas grupas dalībnieki Andress Alvers,
Tīts Trummals un Veljo Kāsiks.

Brīvības laukums
ir ievērojamākā Tallinas publiskā ārtelpa. Kādreiz izmantots kā siena un malkas
tirgus pie pilsētas mūriem, laukums savas neskaidrās fiziskās robežas ieguva
tikai 20.gadsimtā, kad uzbūvēta lielākā daļa ēku tam apkārt. Laukumā arī līdz
šim notikuši ievērojamākie publiskie pasākumi kuros pulcējas lielāki ļaužu
pulki, — kā reprezentabli, tā izklaides, taču pārējā laikā tas tika izmantots
kā autostāvvieta. Saprotams, kā tā iekārtojums un kvalitāte vāji atbilda
mūsdienu prasībām. Taču dažādu politisko peripetiju rezultātā konkursa projekta
īstenošana ievilkās vairāk kā desmit gadu garumā.

Brīvības laukuma
pārbūves galvenie uzdevumi bija pārvērst to par gājējiem draudzīgu telpu,
vietu, kur varētu notikt visdažādākie pasākumi, mūsdienīgu pilsētas skatuvi daudzveidīgām
aktivitātēm un izmantošanām.  Vietu nosaka
specifiski ģeogrāfiskie, telpiskie un kulturvēsturiskā mantojuma apstākļi. Laukuma
robežas iezīmē nevis sienas, bet drīzāk atsevišķu elementu kārtojums.Laukuma veido
zemes līmeņa platība, slīpā kāpņu zona, kas ved uz pazemes pāreju ar virsgaismu
(šobrīd tur izvietots zinātnes centrs AHHAA),
kā arī kāpjošās daļas, kas ietver bastionu.

Laukums atrodas
pilsētas vidū, savienojot uz gājējiem orientēto vecpilsētu, to ieskaujošo parku
joslu (kādreizējos nocietinājumus) un jauno pilsētas centru. Atbilstoši
projektam tam jākalpo par pilnvērtīgu savienotāj elementu. Laukums pieslēdzas
arī pilsētas satiksmes struktūrai — zem tā izveidotas stāvvietas 200 (šobrīd — 120)
automašīnām, bet laukuma malā izveidota komfortabla, segta josla autobusu pieturām.
Jaunu identitāti laukumam piešķir lielo (1,2x3m) granīta plākšņu klājums,
īpašie apgaismojuma balsti, pakāpieni divos augstumos — kāpšanai un sēdēšanai, pazemes
pāreja, zila stikla siena, kas atdala laukumu no ielas un ietver arī
multimediju ekrānu, kā arī īpašās laukuma  mēbeles, veidotas no prefabricēta dzelzsbetona
un nerūsošā tērauda.

 Jaunais laukums
guvis neierasti pozitīvas atsauksmes no Tallinas iedzīvotāju puses un medijiem.
Vēl vasaras sezonā Brīvības laukumā notika daudz dažādu pasākumu. Saprotams, ka
to  paspējuši iecienīt arī skeiteri un
BMX velosipēdisti.  Laukumam atvēlēta
nozīmīga vieta Tallinas kā 2011. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas programmā.
Nupat, janvārī tā autori saņēma gadskārtējo Igaunijas Kultūrkapitāla fonda prēmiju
arhitektūrā, kas ir nozīmīgākais valsts apbalvojums nozarē.

Zinot publiskās
telpas diskursu Rīgā un kaislības, kas virmojuša ap tādiem projektiem, kā
Strēlnikeu laukums vai pazemes pārejai pie Stokmaņa vai citām vietām, ir
interesanti lasīt igauņu kolēģu — Brīvības laukuma autoru domas, kas atklāj
kopumā dziļāku un kompleksāku izpratni par laukuma lomu un vietu mūsdienu
pilsētā. Tāpēc  A4D no žurnāla
MAJA pārpublicē interviju ar Andresu Alveru, Tītu Trummalu un Veljo Kāsiku.

***

Pilsētas dzīve mainās. Mainās
arī laukumu nozīme. Nākotnē tirgus laukums un politiskā teātra skatuve kļūs par
arēnām, kas galvenokārt būs paredzētas izklaidei un (pozitīvām) emocijām. Protams,
tas nenozīmē, ka iepriekšējās funkcijas pavisam izzudīs, taču galvenie akcenti
noteikti atšķirsies.

Laukums ir līniju krustpunkts pilsētas audumā, kur vienu (vai divus)
kustības virzienus nomaina daudz lielāks kustības virzienu skaits, vai, citiem
vārdiem sakot, kur tiek dota lielāka iespēju brīvība. Pēkšņi notiekošajā uzrodas «kāpinājums»,
un var teikt, ka domāšanā arī. Viss sāk izskatīties daudz interesantāks un intriģējošāks,
kad pierastās divdimensiju pasaules vietā stājas trīsdimensiju pasaule. Visi
šie svarīgie aspekti tika ņemti vērā, izstrādājot Brīvības laukuma projektu. 

Cik daudz laukuma izveides
projektā ir politikas un cik arhitektūras? Vai laukuma arhitektūra ir vispār jāuztver tās parastajā nozīmē?

Visticamāk, ka projekts ietver gan politiskos, gan
arhitektoniskos aspektus. Lai gan Brīvības
laukuma projekts bija izstrādāts jau pirms gandrīz 12 gadiem, arhitektu vēlmes
un ieteikumi netika ņemti vērā līdz brīdim, kad laukuma izveide kļuva par
politisku jautājumu. Taisnības labad jāsaka, ka patiesi šis jautājums
tika vairākkārt izskatīts, taču ikreiz pazuda no dienaskārtības, «mainoties
politiķu kažokiem». Problēma slēpjas tajā, ka
parastā politika pēc būtības ir «patiess sava laikmeta atspoguļojums», tāpēc
dažas, uz nākotni vērstas arhitektoniskas idejas ne vienmēr ir saprotamas pie
varas esošajiem politiķiem. Šo situāciju
var glābt vienīgi pilnīga uzticēšanās arhitektoniskās vīzijas autoriem vai
viens vai vairāki politiķi, kuriem piemīt ilgtermiņa nākotnes redzējums.

Tā kā laukumam
nav stingru kontūru, to ir grūti definēt, aprakstīt vai aptvert. Laukumu
ierobežo tā malas, konkrēti vieta, kur laukums
saskaras ar pārējo pilsētas daļu. Vienkāršu laukumu starp ēkām var noteikt
pēc apkārtesošajiem namiem, vai pēc skatu perspektīvām, kas saplūst kā stari. Brīvības
laukums ir sistēma, kuru sarežģītāku padara konteksts. Tam vairs nav skaidri
izteiktu robežu, tās ir izplūdušas. Lai telpu
varētu uztvert, tā malas iezīmē dažādi arhitektoniski elementi – augsti
apgaismes stabi, krāsaina stikla siena, masīvas barjeras… Tomēr tie pilnībā
neaizsedz skatu, ļaujot vienlaikus atrasties dažādās telpās.

Tomēr
kāda īsti vieta ir šis Brīvības laukums?
 
Mantojumā no viduslaikiem Tallina
saņēmusi nocietinātus mūrus, kas apjož vecpilsētu. Tāpat kā Visbijā,
celtniecībā tika izmantots kaļķakmens. Tomēr atšķirībā no Visbijas, kas
bija un palika province — pilsētiņa-muzejs, Tallina divdesmitā gadsimta sākumā kļuva par cariskās Krievijas rūpniecības pilsētu, bet vēlāk par Igaunijas Republikas galvaspilsētu.
Pilsēta izpletās tālu aiz nocietinātajiem vaļņiem visos izdevīgākajos virzienos,
mūrus un ārējos nocietinājumus daļēji nojaucot un to vietā uzbūvējot modernas
celtnes (piemēram, EEKS un Bērnu pasaules
ēkas). Ingru bastiona priekšā tika ierīkots tirgus laukums. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka nenojauktie bastiona
vaļņi un teritorija to priekšā kā milzīgs komplekss tika iekļauts pilsētvidē, un
šis apstāklis noteica arī tikko izveidotā Brīvības laukuma raksturu.

Cik lielā mērā tā ir
vēsturiska vieta — varbūt būtu bijis labāk to saglabāt neskartu?
 
Jā, taču tad nāktos saskarties ar vairākām nepatīkamām
problēmām. Piemēram, Brīvības laukums joprojām
tiktu izmantots kā autostāvvieta. Bet tad, ja automašīnas vienkārši
aizliegtu tur novietot, vecpilsēta ciestu zaudējumus, nesaņemot ienākumus no
tiem vietējiem iedzīvotājiem un pilsētas apmeklētājiem, kas ierodas no citiem
Igaunijas rajoniem ar automašīnām. Tas nebūtu labākais risinājums, īpaši ņemot
vērā to, ka tūristu pūļi vasaras sezonā nespēj nodrošināt vecpilsētai
vajadzīgos resursus.
 
Lai Brīvības
laukums iegūtu jaunu seju, tika rīkoti vairāki arhitektūras konkursi. Kāda bija
1998. gadā rīkotā konkursa koncepcija, kurai jāpateicas par šobrīd redzamo
rezultātu?

 Runājot par sākotnējo 1998. gada konkursa
priekšlikumu, ir jāatzīmē, ka tas piedāvāja īstenot laukuma projektu daudz lielākā
apjomā, nekā bija paredzēts konkursa nolikumā. Mēs atmetām sākotnējo ideju par
taisnstūra formas laukuma rekonstrukciju un vienkāršu labiekārtošanu,
apzinoties, ka šis laukums ietekmē apkārtni daudz lielākā mērā, tāpēc mēs
vēlējāmies iekļaut tajā visu apkārtesošo pilsētvidi un vēsturiskās vērtības,
sākot ar Sv. Jāņa un Sv. Kārļa baznīcām un beidzot ar esplanādes
bulvāri un Hirves (briežu) parku. Telpiski
iespaidīgais Ingru bastions ar savu vēsturisko auru ir kļuvis par laukuma
telpisko dominanti. Jaunais laukums izlokās ap bastionu, ieskaujot to un
apvienojot visus līdz šim izkaisītos pilsētvides elementus noteiktā sistēmā,
kas kļūstot par vienotu veselumu, rada jaunu sinerģiju. Bija svarīgi atrast veidu, kā izmantot šo «lielumu» atbilstoši ietvertajiem
elementiem un laukuma nozīmei, jo galvenajam pilsētas un tātad arī visas valsts
laukumam nepieklājas būt mazam.

Kādas ir šīs koncepcijas
galvenās atšķirības, salīdzinot ar iepriekšējām koncepcijām?
 
Atšķirībā no parastā risinājuma, kas piedāvāja visu izvietot vienā plaknē, mēs
ne tikai izveidojām laukumu
kā brīvi plūstošu telpu, telpiski tas kļuva arī par trīsdimensiju vidi. Apspēlējot
ideju par augšpilsētu un lejas pilsētu, kas raksturo Tallinu, mēs pastiprinājām
šo efektu, daļu laukuma nolaižot pazemē, tēlaini runājot. Tas ļāva ievērojami paplašināt vispārējai
izmantošanai paredzēto laukuma platību un palielināt plānoto funkciju skaitu,
kā arī rast gājējiem draudzīgākus risinājumus vietās, kur gājēju plūsmas krustojas
ar automašīnu satiksmi. Laukuma daļa ar nedaudz slīpo virsmu posmā no Harju ielas līdz Toompea ielai arī rada telpisku efektu, vizuāli pastiprinot laukuma
dažādo daļu atšķirību. Muzejam, kuram vajadzēja atrasties jauno virsmu
salaiduma vietā, bija jākļūst par piesaistes punktu laukuma slīpās daļas galā
Sv. Kārļa baznīcas pusē. Diemžēl šī ideja netika īstenota, bet vieta,
kur šobrīd atrodas Okupācijas muzejs Toompea
ielas otrā pusē, ir krietni vien mazāk iespaidīga.
Un, protams, nevar nepieminēt arī pret laukumu vērstās Ingru bastiona vēsturiskās
daļas atjaunošanu, kas veido arhitektonisku saikni starp bastionu un Brīvības
laukuma galveno virsmu.

Vai
idejas laukuma risinājumam ievērojami atšķīrās, ja salīdzina sākotnējo projektu
un šobrīd redzamo rezultātu, un ja jā, tad cik lielā mērā?
 
Jā, ir ļoti liela atšķirība starp šodien redzamo rezultātu
un 1998. gada konkursa priekšlikumu, pirmkārt, dažādu iestāžu administratīvās
rīcībnespējas dēļ (diemžēl arhitektiem tas vienmēr jāņem vērā), un otrkārt,
sākotnējās idejas autori tikai nedaudz piedalījās projekta izstrādē (kā projektēšanas
biroja Sweco konsultanti, sagatavojot
projekta galīgo versiju, un kā autoruzraudzības veicēji).

Tomēr ir ievērots viens no galvenajiem nosacījumiem
— tuvākajā nākotnē Brīvības laukuma apkārtnē netiks būvētas jaunas celtnes. Darījumu
centrs Kawe Plaza uz Pērnavas šosejas
un Tatari ielas stūra būs pēdējā ēka,
kas šeit tiks uzbūvēta.Tādējādi
arhitektūras risinājumu elementi no zemes virsmas netiektos augšup. Nolaišanās
pazemē radītu pilsētai raksturīgo telpiskumu.

 Apakšzemes autostāvvietas
izbūves koncepcija laika gaitā vairākkārt mainījās. Sākumā nebija plānots to būvēt
zem toreizējā Brīvības laukuma — saskaņā ar pilsētas pašvaldības sniegtajiem
sākotnējās ģeoloģiskās izpētes datiem grunts zem laukuma nebija piemērota būvniecībai,
turklāt arī arheoloģiskā izpēte nebija veikta. Tāpēc radās iecere par divstāvu
autostāvvietas būvniecību zem tenisa kortiem, kas atradās tiem nepiemērotā
vietā, pašā pilsētas centrā. Tomēr kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzības
biroja iejaukšanās piespieda pilsētplānotājus atteikties no idejas par
divlīmeņu autostāvvietas izveidi pie bastiona. Tā vietā autostāvvietas
teritorija tika paplašināta vienā līmenī zem Brīvības laukuma. Vēlāk izteiktā
prasība par teritorijā atklāto seno pilsētas mūru saglabāšanu noveda pie
pašreizējā autostāvvietas risinājuma.

 Līdz ar to
risinājums laukuma daļai zem brauktuves arī mainījās, paplašinoties līdz ar
kāpņu laidu, kas ved pazemē, veidojot kaut ko līdzīgu amfiteātrim, kur var
apsēsties, patērzēt vai vienkārši zvilnēt un atpūsties. Īpaši interesants
elements jaunajā laukumā ir ekspozīciju virsma ar stikla griestiem, kas šobrīd
ir nodota lietošanai AHHAA zinātnes un atpūtas centram. Projektēšanas gaitā
tika vienkāršots arī Kārļa bulvāra esplanādes pielietojums. Galvenokārt
ekonomisku apsvērumu dēļ, mēs bijām spiesti atteikties no sākotnējā, daudz
plašākā divu plakņu risinājuma. Arī atteikšanās no daudz radikālākā satiksmes risinājuma,
kas paredzēja pārvietot visu Kārļa bulvāri pazemē, ir saistīta ar ierobežotiem finanšu
resursiem, jo šajā gadījumā vajadzētu izbūvēt veselu apakšzemes pasauli,
neaprobežojoties tikai ar dažām braukšanas joslām tunelī.

Kāda varētu
būt jaunatklātā laukuma turpmākā attīstība?

Diemžēl ir
jāatzīst, ka šobrīd ir realizēta tikai puse no mūsu sākotnējās idejas par jauno
laukumu un ka tādējādi trūkst daudzu svarīgu priekšrocību un iespēju, kas bija
paredzētas kopējā koncepcijā. Būtībā ir īstenota tikai puse no
pilsētbūvnieciskās idejas par laukumu izveidi un telpiskā efekta radīšanu. Netika
izveidota ass, kas savienotu laukumu ar Hirves parku, piedāvājot daudzveidīgas funkcijas.
Par laimi, šķiet, ka sabiedrība sāk apzināties šo savā ziņā traucējošo trūkumu,
tāpēc mēs ceram, ka darbs turpināsies, lai pilnībā pabeigtu laukuma izveidi.

Laukuma
piepildīšana ar jaunām funkcijām, kas bagātina pilsētas dzīvi, ir pavisam cits jautājums.
Atceroties prezidenta Ilvesa uzrunu laukuma atklāšanas ceremonijā, šķiet, ka
sabiedrība ir nonākusi pie atziņas, ka pašiem cilvēkiem, kuri pieder pie atšķirīgām
sociālām grupām, ir jāaizpilda arhitektu izveidotā telpa ar reālu saturu. Pat
nelielie pārvietojamie arhitektoniskie elementi laukumā, kas dod iespēju
izvēlēties visdažādākos scenārijus, uzsver laukuma telpas pielietojuma
mainīgumu laikā. Tomēr nākotnē izveidoto laukuma infrastruktūru būtu
jāpapildina ar jaunām tehnoloģijām, tostarp jāizmanto iespējas, ko piedāvā
bezmaksas WiFi pieeja vai pilsētas telpiskā māksla, kuras pamatā ir gaismas un
skaņas radītās sajūtas. Šādam nolūkam bija iecerēts izmantot visu aiz autobusu
pieturas esošo sienu. To nosacīti varētu nosaukt par interaktīvu gaismas
skulptūru, tomēr arī šī ideja tika vienkāršota (pagaidām vismaz tikai vārdos),
kļūstot par sienu, kas reklamē universālveikalu. Pat izmantojot to šādi, tur
uzstādītās video sistēmas pielietojumam būtu bijis jābūt daudz radošākam, neaprobežojoties
vienīgi ar parastās tūrisma informācijas sniegšanu vai laika ziņu rādīšanu.

Cik lielā mērā esat
apmierināti ar šī projekta iznākumu, kura radīšanai esat veltījuši 11 gadus?

Protams, priekš
mums, kas esam uzņēmušies šo projektu, šis darbs ievērojami pārsniedz ierastās
projektēšanas un plānošanas apjomu. Cik mums zināms, līdz šim Igaunijā vēl nav
projektēts vai izbūvēts laukums, kas aptvertu tik lielu platību. Tajā pašā
laikā Brīvības laukuma izmērus jau sākotnēji noteica bastiona vaļņi. Viena no
projekta pamatkoncepcijām bija apzināti saglabāt laukuma teritoriju iespaidīgi
lielu un tāpat darīt arī ar laukuma elementiem. Cilvēki var izbaudīt neliela,
mājīga parka atmosfēru tepat blakus Harju ielas zaļajā zonā. Brīvības laukumam
ir jākļūst par forumu pilsētas iedzīvotājiem; forumu ar dažādu aktivitāšu
iespējām, kas var būt pastāvīgas vai periodiskas, vienreizējas vai pārejošas. Tikai
laukuma patiesa saplūšana ar šīs pilsētas dzīves daudzveidību ļaus pilnībā
novērtēt, cik veiksmīgs ir bijis šis projekts.

Kā Jūs vērtējat
vēsturisko pilsētas mūru ekspozīcijas projektu Brīvības laukuma kontekstā?

Ja Jūs jautājat,
kā viduslaiku nocietinājuma vaļņu elementi, kas ir saglabājušies un ir atklāti
apskatei pašā laukumā un blakus tam, saskan ar mūsu vīziju, tad diplomātiska
atbilde būtu: veidojot projektu, bija jāņem vērā kultūrvēsturiskā mantojuma
aizsardzības biroja nosacījumi, tāpēc gala risinājumi vairs nebija atkarīgi no
mums. Šī iemesla dēļ arī varētu piebilst, ka attiecībā uz dažiem aspektiem mēs
iespējams būtu rīkojušies nedaudz savādāk. Lai gan, ja godīgi, šķiet, ka šie
vecie mūri tikpat labi varētu ietilpt pasaku kategorijā «aiz trejdeviņām jūrām,
aiz trejdeviņām zemēm», jo patiesais
atklājums, akmens laikmeta (aptuveni 4000 gadu p.m.ē.), piejūras ciemats ko
atklāja arheoloģisko izrakumu gaitā Kārļa bulvāra sākumā, tā arī uz visiem
laikiem paliks nepieejams pilsētas iedzīvotājiem apskatei gan tagad, gan nākotnē.

Kā laukumā
iekļaujas piemineklis Brīvības cīņu dalībniekiem?

Pieminekļa novietojumu
uz Ingru bastiona nogāzes noteica kopīgais telpiskais laukuma risinājums, un to
paredzēja pieminekļa projektēšanas konkursa nolikuma nosacījumi. Konkursa
žūrija izvēlējās uzvarētāju, un tas nav mans uzdevums izvērtēt pieminekļa
atbilstību. Interesenti var iegūt precīzāku atbildi uz šo jautājumu, caurskatot
ar konkursu saistīto dokumentāciju.

No laukuma
projektētāju viedokļa, ir iespējams iedomāties risinājumus, kas daudz labāk
iekļautos laukumā un atbilstu tā mērķiem un kas ar dažādu māksliniecisko izteiksmes
līdzekļu palīdzību papildinātu tā pilsētbūvnieciski telpisko kompozīciju. Tajā
pašā laikā ir jāatzīst, ka laukumā, kas sevī ietver, un var ietvert tik daudz
dažādu objektu, nav iemesla raukt degunu par viena konkrēta darba īpatnībām. Tādējādi,
ņemot vērā pašreizējo situāciju, mūsu skatījumā sākotnējā Brīvības laukuma pilsētbūvnieciskā
koncepcija nav zaudējusi savu arhitektonisko vērtību.

Brīvības laukums Tallinā

Pasūtītājs: Tallinas
pilsētas dome
Projekts:  Andres
Alver, Veljo Kaasik, Tiit Trummal; Alver
Architects: Indrek Rünkla, Tarmo Laht, Sven Koppel, Ulla Saar, Toomas
Tammis
Tehniskais
projekts: Sweco Project
Konkurss:
1998
Projekts: 1998-2009
Būvniecība: 2008-2009
Platība: 11
000 m²
Izmaksas: 300
mlj. EEK (20 mlj. eiro)