Viens no rādītājiem labai diskusijai portālā a4d.lv ir klusums, gluži kā pēcgarša labam vīnam, kad Tu domā, ko tad tikko esi baudījis. Manai blogu sērijai katru gadu ir savs moto – tajā nozīmē, ka vairāk runāju par jautājumiem, kas man šķiet, traucē arhitektūras attīstībai Latvijā. Ja iepriekšējā gadā tas bija – UZDRĪKSTĒŠANĀS TRŪKUMS. Tad šajā gadā jau kaut kas smagāks – VARA, NAUDA un SLAVA.
VARA. Esmu piedzīvojis vairākas partiju dibināšanas sapulces, kurā tiekšanās pēc varas parasti ir manāma ļoti uzskatāmi – ar kvēlām runām par uzticību vadonim, zvēŗēšanu pie visa iespējamā un neiespējamā un nemitiga sišana sev pa krūtīm – Es, es, es… Viss gan parasti beigās reducējas uz naudas pelnīšanu.
NAUDA. Tā parasti nesmird. Kaut gan ir gadījies, ka atnesta maisiņā tā ož pēc dūņām, jo kāds to glabājis dziļi pagultē vai ieracis zemē. Cilvēki ir visādi. Un parasti mēs mēģinām tos pieņemt kādus nu tie ir. Liels naudas daudzums , un tas man ir kļuvis skaidrs pa šiem gadiem, aptur sirdsdarbību. Cilvēka sirds pārstāj funkcionēt atbilstoši tai domātai funkcijai. Zūd sirdsapziņa, un tad Arhitektūra mirst vēl nedzimusi.
SLAVA. Nekas tā neapstādina arhitekta progresu kā slava. Tas redzams arī mūsu mazajā arhitektu sabiedrībā, jo rezultējās absolūtajā kurlumā pret apkārtesošajiem. Dzirdēt. Redzēt. Un arī sajust. Tas man šķiet ļoti būtiski arhitektam.
Ja kāds ir nodarbojies ar amatieru radio, tad viņš zinās, cik grūti ir uztvert pareizo FREKVENCI. Mēs arhitekti vibrējam katrs savā frekvencē. Lai spētu kaut ko izdarīt KOPĀ, mums jāmēģina uztvert un salāgot savu frekvenci ar citu frekvencēm. Pirms DARĪŠANAS jāspēj VIENOTIES, uzklausot visus argumentus un pārbaudot visas versijas. Tikai tā iespējams panākt labāko rezultātu. Par to arī cenšos runāt šogad. Jā, varbūt provokatīvi. Bet citādi to izdarīt vairs nav iespējams. Diemžēl…
Miķelis
