Tā nu ir sagadījies, ka Helsinki mūs neliek mierā. Vasarā notika līča piekrastes risinājumu – koncepciju konkurss, tagad nav vēl noslēdzies bibliotēkas, kad jau izplatās runas par muzeja konkursu… tajā pašā pieminētajā vietā – dienvidu līča piekrastē.
Arī jautājums paliek tas pats iepriekšējais – Vai Tu vēlētos piedalīties?
Katrs pats jau gan esam uz to atbildējuši – pie iepriekšējā bloga – kas klusējot (dziļdomīgi vai tomēr vīzdegunīgi?), kas īsti latviskā stilā (lai vai kā tas izskatītos no malas..), kas vēsi pragmatiski – sak’, vingrinājums, nav tur ko daudz sacerēties, un neviens no malas tev nepalīdzēs. Bet ir arī kādas 2…3 pozītīvi ieinteresētas, tādas urķīgas, it kā risinājumu meklējošas atsauces no kolēģiem, arī pāris ieinteresēti telefonzvani.
Bet kāpēc tikai pāris?
Meklēju domubiedrus starptautiski orientētas apvienības radīšanai!
Nu tas ir uzrakstīts. Varbūt tā ir alternatīva, lai nebūtu jādodas “radošā emigrācijā”, varbūt vnk metode, kā domubiedriem piestrādāt pie savu sapņu realizācijas (kam tādi saglabājušies). Katrā ziņā – veids, kā (kopīgi) domāt par arhitektūru un procesiem tajā un ap to. E-pasts atsauksmēm: ingurds@arhitektonika.lv
Un nav tam nekāda sakara ar valsts iepirkumu. Vismaz ne šīs valsts. Es domāju, tādā nozīmē, kā – būt “lietpratējam”, būt sava aroda “profesionālim”, spēt izpildīt kvalifikācijas prasības, uzvarēt burziņā par zemāko cenu, bla, bla, bla – kaut vai ar politiskām metodēm uzvarēt – un tad pelnīt, pelnīt, pelnīt sev iztiku…
Līdz bibliotēkai knapi 2 mēneši palikuši. Maz, lai iedziļinātos situācijā, maz lai saorganizētu izdošanu, vēl mazāk, lai atrastu ieinteresētus resursu avotus.
Varbūt tad uz nākamo jāorganizējas?
Vai mēs gribam par to aprunāties?
Ja arī ne citādi, tad sarunāties par arhitektūru – tas būtu forši! Sarunāties un mācīties sarunāties.
