Randiņš parkā vs Sarkanais ledus.

Ar šo nelielo ilustrāciju – divu projektu vizuālu salīdzinājumu – gribētu paturpināt iesākto diskusiju par Rīgas centra arhitektūras kontekstu un mūsdienu attieksmi pret to, kā arī – par esošās žūriju sistēmas efektivitāti, mērķtiecīgumu un mērķu orientāciju – no procesa rezultāta un sabiedrības (vizuālā) labuma, ja tā var teikt, pozīcijām raugoties.

Par ko es negribētu diskutēt – jā, protams, attīstītāja interesēm viennozīmīgi atbilstošāka ir māja ar lielāku augstumu, lielāku stāvu skaitu un plašākiem fasādes izvirzījumiem. To varam pieņemt kā aksiomu. Nezinu gan, vai sarkana…

Bet jautājums paliek – ko īsti vēlas žūrija pilsētai un – vai tas ir tas, ko sagaidām mēs no žūrijas?? tas reizēm, šķiet, paliek kā noslēpums visā procesa gaitā… vai loterijas ziņā atstāts jautājums.

Mazai uzziņai – abi projekti ar savām devīzēm startēja 2006.gadā pasūtītāja organizētā slēgtā konkursā. Projekta ar devīzi “Randiņš parkā” parkā autori bija Ingurds Lazdiņš un Maija Ezergaile (ARHITEKTONIKA), “Ledus” (tā tas toreiz saucās) – NRJA – Uldis Lukševics un co.

Tajā reizē, kā jau tagad tik ierasts – pirmā vieta piešķirta netika… Šķiet, arī otrā nē  – relatīvi augstāko, 3.vietas apbalvojumu, izpelnījās tieši projekts “Ledus”, kamēr “Randiņš parkā” – tika diskvalificēts.

Tomēr galvenais šajā gadījumā nav pat jautājums – cik pamatoti vai ar kādu mērķi vērtējums tajā brīdī bijis tāds. Drīzāk gan – kas ir tas, ko konkursu procedūras un visa procesa rezultātā iegūst pilsēta, pilsētas vide un Rīgas centra ainava.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000