Radoša ekoloģija

Šajārakstā zem viena virsraksta apkopotas vairākas parādības, kurasnesen aktualizējās plānošanas un arhitektūras teorētiskajādiskursā.Tiek aprakstīts, kādā veidā ekoloģija, ka videszinātnes sastāvdaļā tiek integrēta envaironmentalisma vērtībusistēmā. 20.gs. astoņdesmitajos gados daži aspekti attiecībāpret vidi izmainās, rezultāta veidojas jauna pieeja projektēšanāun plānošanā, ko deviņdesmitajos gados nosauc par “ainavasurbānismu”. Nobeigumā tiek analizēts kādā viedā ir iespējamspielietot šo pieeju praksē un kādi ir metodes nākotnes attīstībasizaicinājumi.

RĀDOŠĀ EKOLOĢIJA — SISTĒMISKAS PĀRMAIŅAS

“Radošā ekoloģija”nozīme, kā ekoloģijas zinātnes bāze tiek integrēta radošosprocesos — gan arhitektu-plānotāju darba instrumentos, gansociāli-ekoloģisko struktūru attīstības principos. Nogrieķu valodas ekoloģija nozīme οἶκος“māja”vai “dzīvošanas attiecības” un -λογία, “mācība par”.[1]Ekoloģija pamatā ir zinātne par dzīvo organismu izplatījumu,pārpilnību, apmaiņu ietekmi un to mijiedarbību gan savā starpāgan ar vidi, kurā šie organismi dzīvo. Tātad, ekoloģija irzinātne par Dabu. Ekoloģija ir zinātne kas pēta dzīvības unfiziskas vides attiecības; attiecības starp floru un faunu;attiecības starp dažādam sugām. Ekoloģiskās izpētes objekts irnoteiktas teritorijas ekosistēma. Teritorijai, kas ietver kāduekosistēmu absolūts izmērs nav noteicošais faktors. Koka stumbrsvai okeāns sevī ietver ekosistēmu — mijiedarbību tīkluorganismu starpā.

Ekoloģijumēdz uzskatīt par vides zinātnes sastāvdaļu, kopā ar atmosfēraszinātni, vides ķīmiju, un ģeoloģiju. Pamatā, ekoloģija irzinātne par dabu; cilvēces un dzīvas un fiziskās videsmijiedarbību pēta dažādu nozaru vides zinātnes. [2]

Kāreakcija uz industriālo revolūciju, dažādos laika periodosizveidojas envaironmentalisma kustība. Envaironmetnalisms ir kustībapar dabiskās vides un ekosistēmas saglabāšanu, ņemot vērācilvēces progresa izraisītos draudus. Šī raksta mērķis navanalizēt šis kustības pirmsākumus un vēsturi, bet atrast saiknistarp fiziskās vides veidošanas mākslām (arhitektūru,plānošanu, pilsētbūvniecību) un ekoloģiju un vides zinātnēm.

Divdesmitāgadsimta sešdesmitajos gados, daļēji pateicoties hipiju kultūrasietekmei, daļēji cilvēces graujošas ietekmes uz vidi apzināšanas, envaironmentalisms kļuva par morālo pozīciju attīstībaspolitikas veidošanā. Par pamatu šai pozīcijai kļuva ekoloģiskaisskatījums. Pirmais teorētiskais darbs, kas turpmāk ļāva attīstītsaikni starp ekoloģiju un plānošanu, bija 1969. gada publicētaisIana MakHarga “Projektēt ar dabu”.[3]Pirms šī darba publicēšanas nebija publicēts neviens darbs, kuršadresētu cilvēces pielāgošanās videi. Šis darbs kļuva parpamatu ģeogrāfiskām informācijas sistēmām mūsdienu izpratnē,ļaujot izmantot datus par vidi plānošanas un projektēšanasprocesā. MakHargs raksturo šo ekoloģisko skatījumu šādi:«Ekoloģiskais skatījums pieprasa lai mēs skatāmies uz pasauli,klausāmies un mācamies. Vietas, būtnes un cilvēkibija, atrodas un būs tapšanas procesā. Mēs un viņi atrodamiesesam koplietotāji fenomenālajā pasaulē, vienoti tas pirmsākumosun liktenī.» [4]

Vērtībujautājums ir noteicošais envaironmentalisma pieejai. Balstoties uzekoloģijas un vides zinātnes pamatnostādnēm, dabas procesi tikapozicionēti kā pamatvērtības. MakHargs pamato dabas procesuapzināšanas lietderību ar vairākiem piemēriem.

Nīderlandēir sena vēsture līdzāspastāvēšanai ar jūru, atrodoties zem tāslīmeņa. Dabisko procesu rezultātā izveidojušās kāpas pasargapiekrastes teritorijas no jūras postošas iedarbības. Tieši tāpēckāpu josla šeit tiek uzskatīta par dabai piederošo zemi, kurcilvēkam nevajadzētu spert kāju. Kāpu joslu veido primāra unsekundāra kāpas, joslas starp tām un pludmales. Flora nostiprinavecās sekundārās kāpas, nodrošinot izplatības vietu dažādamdzīvnieku sugām, kuras ir ciešā mijiedarbībā, veidojot kāpuekosistēmu. Šis saknes ir vitāli svarīgas kāpu pastāvēšanai,tas nevar pārraut bez postošam konsekvencēm. Katrai kāpu daļai,atkarībā no ievainojamības pakāpes, ir noteikta sava zemesizmantošana. Savukārt, ASV Ņudžersijas piekrastē ir pavisam citaattieksme pret kāpu joslu. Dabas aizsardzība un zemes izmantošanasregulēšana neseko kāpā notiekošajiem dabas procesiem —aizsargātas teritorijas mijas ar attīstības teritorijām pakrastam perpendikulārām joslām. Tieši tāpēc cilvēku apmetnesšeit cieš no vētrām un sekojošiem plūdiem. Bet, ja respektētdabas procesu, kas veido šo vietu-ekosistēmu, jeb apzināties to kāvērtību, ir iespējams nodrošināt cilvēka un dabas harmoniskolīdzāspastāvēšanu

Dabasprocess kā vērtība ir svarīgs arī citos cilvēka apmetnesmērogos. Lai raksturotu reģiona formas saikni ar dabas procesiem,MakHargs par piemēru min ūdens aprites ciklu. [5] Šīscikls iziet iziet cauri dažādiem slāņiem: zemei, gaisam, ūdeņiem.Zemes virsmā šis cikls atkarībā no apvidus morfoloģiskām unģeoloģiskām īpašībām izveido dažādus ainavu tipus. Upju unezeru krastos ir pārpurvotas vietas; tam piekļaujas pļavas ardažādo applūšanas riska procentu, paugurainie apgabali ar mežuvai bez tā, ūdeni caurlaidīgie un uzkrājošie slāņi. Attiecībāpret katra ainavu tipa pozīciju ūdens aprites cikla un augsnesīpašībām, ir noteikta zemes izmantošana. Applūstošās pļavasjāierobežo būvniecība, pauguros mežs neļauj veidoties erozijai,šeit arī jālimitē būvniecība. Ūdens nesējos gruntspiesārņojums nav pieļaujams, jo tas var iespaidot dzerama ūdenskvalitāti, ja to iegūst no šīs ūdensšķirtnes Šajā gadījumā,vērtība ir ūdens aprites cikls — dabas process, kas nosakareģiona teritoriālo attīstību. Arī gaisa cirkulācijai irietekme uz plānoto reģiona formu. Vietam, kuram ir smagsrūpnieciskais gaisa piesārņojums ir jānodrošina brīva gaisapiekļuve no “zaļām plaušām” — mežiem, ņemot vērāvaldošos vējus. Tas tiek nodrošināts regulējot un aizliedzotbūvniecību, rūpniecības attīstību gan teritorijās, kur notiekgaisa filtrācija, gan teritorijās, pa kurām gaiss tiek uzpiesārņotām vietām. MakHargs atzīme, kā svarīga ir nevisaizsargājamo teritoriju absolūtā platība, bet to novietojumsattiecība pret dabas procesu.

Takrkovska meditatīvāfilmā “Stalkers” iezīme jaunas kultūras un ekosistēmasattiecības. Filmas galvenie varoņi — anonīmie Rakstnieks unZinātnieks, dodas t.s. Zonā pieredzējuša gida, jeb Stalkera,pavadībā. Viņi meklē Istabu, kur piepildās visas ieceļotājaslēptās vēlmes Zona ir norob
ežota no ārpasaules, tas robežusargā Apvienoto Nāciju karaspēks, jo uzskata, kā cilvēkiematrasties tur ir bīstami. Filmas varoņi iekļūst Zonā ar drezīnu,ceļojuma gaitā filma pakāpeniski pāriet no melnbaltas uzkrāsaino. Šis ceļojums pastiprina kontrastu starp cilvēku pilsētu— degradēto postindustriālo vidi un Zonu, kur šķietami daba uniespējams citplanētiešu civilizācija pārveidojusi vidi(scenārijs tapis pēc brāļu Strugacku romāna “Pikniks ceļamalā”). Zona attīstās un dzīvo pēc saviem likumiem; tas, kasir bīstams ārpus tās šeit nav, bet zona pilna ar saviem slazdiem.Stalkers, kurš Zonas iespaidā kļuvis vientiesīgs, sajūtu unmentālas saiknes vadīts, izvada Zinātnieku un Rakstnieku līdzgalamērķim. Viņš arī atzīst, kā taisnākais ceļš zonā navpareizākais.

Šis “zonas”piemēru ilustrē Losandželosas upe, kura tek no Sv. Susannaskalniem caur pilsētas centru un ietek Klusajā okeānā. Betpatiesībā šī “upe” ir betonēts kanāls, paredzēts efektīvinovērst plūdu draudus pavasara kalnu sniega kušanas periodā unlietainos periodos. Upe dabiskajā formā šeit kādreiz bija, arspēcīgo straumi pavasaros, kas arī izraisīja plūdus šajāapvidū un absolūti sausa vasaras karstākajos mēnešos. Tagadkonstruēts un precīzi aprēķināts kanāls ar konstanto ūdensstraumi tikai ar nosaukumu kartē atgādina kā šeit ir upe, nevislietus kanalizācija. No šī viedokļa, daba un tas procesi irobjektīvs ļaunums cilvēcei, kas ir jānovērš, šajā gadījumā,tie ir plūdu draudi. No otrās puses, dažādu apkaimju aktīvisti,plānotāji un ainavu arhitekti ir izteikuši priekšlikumu atjaunotupes “dabisko”, “ne-kanalizēto” stāvokli, atjaunojot upeiraksturīgus biotopus, veidojot tādu ka dabas parku ar pastaiguceliņiem. Šis piemērs ilustrē citu izpratni par dabu, jeb dabiskoainavu — estētiski patīkamu, gan bioloģiski, gan telpiskidaudzveidīgo vidi.

Losandželosas upe iriemīļotais Holivudas filmu distopijas simbols. 1954. gada filmā“Them!” upe bija mājvieta milzīgu radioaktīvu kukaiņukolonijai. Realitāte mūsdienās, upe ir atsvešināta no pārējaspilsētas, kaut kas galīgi neglīts, neērts un ļauns publiskajāiztēlošanā. Ūdensšķirtne no legāla un īpašumu tiesībuviedokļa ir ļoto sarežģīts un fragmentārs veidojums: zeme varpiederēt privātīpašniekam, municipālai organizācijai; ūdenspieder Losandželosas enerģijas departamentam; betonētsnostiprinājums, kurš ir apvienots ar lielceļa estakādi atrodasTransporta un ceļu departamenta īpašumā un pārvaldībā.Tehnokrātisks kanāls ir vieta sarežģītai ekosistēmai. To veidoaļģes, kas plaukst seklajā teknē un izplatās betonētos krastos.Pateicoties mitruma režīmam, turpat ir bezmugurkaulnieku kolonija,kas savukārt nodrošina pārtiku retajām putnu sugām, kuru skaitsšajā apvidū liek iezīmēt dažas upes zonas kā svarīgas putnuligzdošanas vietas. Pārsvarā upes floru un faunu veido no citāmvietām ievestas eksotiskās sugas. Upes revitalizācijas unatjaunošanas plāni paredz iznīcināt visus šos specifiskusbiotopus, jo atjaunošanas iecere balstās uz “dabiska stāvokļa”atjaunošanas ideju. Šie pasākumi apdraud šo unikālo ekosistēmu,jeb “Zonu”. Līdzīgi kā Zinātnieks no filmas “Stalkers”,kurš mēģināja ienest portatīvo atombumbu lai iznīcinātu šosavādu zonu, attieksme pret šo vidi ir nicinoša, pilnanesaprašanas un baiļu.

Deivids Fletčers savāesejā “Plūdu kontroles frikoloģija” rosina domāt par t.s.frikoloģiju, nevistradicionālo ekoloģiju lai saprastu Losandželosas upi tādu, kādaviņa ir un kāda tai ir nākotnē. [6]Upe,kuru no dabiska stāvokļa nošķir visiespējamākāsinfrastruktūras sistēmas, veido pateicīgu vidi jebkuramjaunpienācējam, kurš ir gatavs pielāgoties esošiem apstākļiemun iespējamiem traucējumiem. Šis viedoklis būtiski atšķiras noenvaironmentalisma skatījuma par dabisko procesu kā vērtību; irnepieciešams no jauna atklātšo procesu, kuru veido ne tikai dabas spēki vien.

PēcMakHarga grāmatas “Projektējot ar dabu” pirmās publikācijas1969. gadā, ainavu arhitekti, plānotāji izstrādāja vairākastehnikas, kā apvienot ekoloģijas idejas un plānošanu. Gaisakustības, ūdens aprites cikls, savvaļas dabas saglabāšanametropoles reģionā bija galvenie vadmotīvi. Bet, kā arī atzīmepats grāmatas autors viena no nesenajām izdevumiem 1995. gadā,«Kamēr mākoņi, akmeņi, ūdens, augsne, augi un dzīvniekiizpelnījās pastiprināto uzmanību, sociālās sistēmas tikaignorētas». [7]20. gs. astoņdesmitajos gados paraidījās pirmās idejas, kurasattīstījās deviņdesmitajos un sasniedza savu kulmināciju 21.gssākumā, kuras apvienoja visus spēkus un faktorus, kas darbojas“urbānajā laukā”. 1997. gadā tika organizēta izstāde unkonference, kuru nosauca “Ainavu urbānisms” (landscapeurbanism). Šo terminu ieviesaČarlzs Valdheims (Charles Waldheim),izstādes kurators un organizētājs. Izstādē tika pārstavētivairāki projektētāji, kuri izmantoja ainavas koncepciju plašākāizpratnē, aizvietojot arhitektūru un formveidi kā galvenopilsētbūvniecības instrumentālo līdzekli. [8]

«Ainavair objektīva realitāte, zemes virsmas nogabals ar raksturīgiemdabas apstākļiem un veidojumu, kā arī cilvēka radīto elementusakopojumu. Tā parasti raksturo mūsdienu ainavas būtību. Mēdzteikt, ka ainava ir dabas un sabiedrības darbības kopprodukts vaiarī kopīgās darbības produkts. Taču ainava nav tikai bijušās,agrākās darbības produkts. Tajā nepārtraukti noris dažādiprocesi, tā atrodas nemitīgā attīstībā, kas vērsta uz nākotni»— tā termina būtību raksturo profesors, akadēmiķis OļģertsNikodemus, LU ģeogrāfijas fakultātes dekāns. [9]

Viensno ievērojamākiem mūsdienu ainavu urbānisma teorētiķiem unpraktiķiem, Džeimss Korners (JamesCorner),ainavu arhitekts un plānotajs no ASV, apraksta ainavu urbānismadarbības lauku, problemātiku un iespējas, izdalot četrus galvenusaspektus: process laikā, virsmu inscenēšana, operatīvs jebdarbības veids un iztēle. [10]

Processlaikā: «Urbanizācijas procesiem — kapitāla uzkrāšanai,regulēšanas ieviešanai/pārtraukšanai, globalizācijai, vides unmantojuma aizsardzībai un tā tālāk , ir ievērojami lielākanozīme urbāno attiecību veidošanā nekā urbānisma telpiskajāmformām. Uzsvērums uz urbāniem procesiem nenozīmē telpiskāsformas izslēgšanu no profesionāla interešu loka. Tas iemiesomēģinājumu saprast, kā forma attiecas uz procesiem, kuri taiplūst cauri, to attīsta un atbalsta. Tas rosina pārslēgt uzmanībuno telpas priekšmetiskajām kvalitātēm uz sistēmām, kurasizvirza noteikumus pilsētas formas izplatībai un blīvumam.Nepastāvīgas, organiskās formas saprašanai ekoloģija kļūst parnoderīgām lēcām, caur kuriem analizēt un paredzēt alternatīvasnākotnes urbānismiem. Bez tam, ekoloģiskās sistēmas elementumijiedarbības komplicitāte parāda lineāro, mehānisko modeļuneatbilstību un nespēju aprakstīt ekoloģiskās sistēmas darbību.Tātad, šķietami nesakarīgi un sarežģīti apstākļi, kurus kādsvar pārprast kā haotiskus un nejaušus, var veidot un saturēt sevīvairākus telpiskās un ģeometriskas likumsakarības. Pilsētas uninfrastruktūras ir tikpat “ekoloģiskās” kā upes un meži.Ainavu urbānisma perspektīva ir laika-telpas ekolo
ģijas attīstība,kas aplūko visus urbānā laukā darbojošos spēkus un faktorus,aplūkojot tos kā nepārtraukto savstarpējo saistību tīklu.Ainavu ekoloģija — galvenā metafora pilsētu pētniecībai unveidošanai.»

Virsmuinscenēšana: «Nāk prāta Eisenmana, Piano u.c. arhitektuapdzīvojamu virsmu veidošanas stratēģijas. Bet, virsmām ir arīotrā nozīme — virsma kā urbāna infrastruktūra. Urbānisms irstratēģisks process un virzīts uz “teritoriju irigāciju arpotenciālu”. Atšķirībā no arhitektūras, kas patērēteritoriju potenciālu, urbāna infrastruktūra sēj nākotnesiespēju sēklas, inscenējot pamatni gan nenoteiktībai, gancerībai. Virsmu sagatavošana nākotnes izmantošanai lielā mēraatšķīrās no vienīgi formālās, atsevišķās virsmas uzbūves -tā ir daudz vairāk stratēģiska, akcentējot līdzekļus nevisiznākumu, operatīvo loģiku nevis kompozicionālu projektēšanu.Tas ir mēģinājums radīt vidi, kura nav tikai objekts, ko varuzprojektēt, bet dažādu sistēmu un elementu ekoloģija, kuraiedarbina mijiedarbību tīklu. Šī darba sfēra ir mazāk virzītauz formāliem atrisinājumiem bet drīzāk par publisko projektēšanasprocesu un nākotnes potenciāla iemantošanu. Pētot darbībasvirsmu laika dinamikā, šis urbānisma veids paredz pārmaiņas,atvērtos procesus un dialogu.»

Operatīvsjeb darbības veids:«Kā konceptualizēt urbānas ģeogrāfijas un funkcionēt pāridažādiem mērogiem, iesaistīt daudzus spēlētājus? Bezreprezentācijas problēmām, kā var īstenot urbānista darbu ņemotvērā mūsdienu attīstības galējības? Reprezentācijas tehnikaspilnveidošana un operatīvo metožu attīstība ir atslēgas tēmaainavu urbānisma diskursā.»

Iztēle:«Kolektīvai iztēlei, materiālas pasaules informētai unstimulētai, jābūt motivācijai jebkuram radošām pūlēm.Vairākos gadījumos, divdesmitā gadsimta plānošanas vājība vartikt izskaidrota ar absolūto iztēles noplicināšanu attīstībasprojektu racionalizācijas un kapitāla uzkrāšanas labad. Unvisbeidzot, ainavu urbānisms ir iztēlošanas un spekulatīvaisprojekts, prātojošs iespēju lauka paplašinājums.»

Kāvienus no agrākājiem projektiem, kurus var pieskaitīt pie ainavuurbānisma pieejas, min divus konkursa priekšlikumus, kuri tapa20.gs astoņdesmitajos gados. Pirmais ir LaVilettekvartāla transformācijas konkurss — no kadreizējas miesniekuapkaimes un tirgus par jauno rajonu, kur galvenokārt tika paredzētaskultūras un populāras zinātnes un izglitības funkcijas. Konkursaotro vietu ieguva Rema Kolhasa vadībā izstrādātais darbs. Shēmaparedzēja veidot “organizēto nenoteiktību” — paralēlāsjoslās kārtotas aktivitātes, kuras transformējas laikā unatkarībā no pieprasījuma. Novietnes plāns atradinalauksaimniecības teritoriju, saparcelētu dažādu kultūrukopšanai. Projekta autori raksturo ideju šādi:«Programma,uzstādīta no Parīzes pilsētas puses, ir pārāk liela priekšnovietnes, nepaliek vieta parkam. Šis projekts piedāvā nevisnoteikto parku, bet metodi, kad programmatiskā nenoteiktība unarhitektoniska īpatnība galu galā radīs parku.» [11]Pirmo vietu ieguvušais darbs, ko izstrādāja Bernarda Tšumivadībā, konceptuāli ļoti līdzīgs Kolhasa priekšlikumam. Līdzīgi ņemot vērā programmatisko nenoteiktību laikā, shēmaparedzēja ieviest pirmo novietnes “infrastruktūru” uz 100x100mtīkla bāzes laukumā izvietoti paviljoni un brīvstavošo kolonnutīkls. Šie veidojumi definēja telpu un pirmos funkcionālusmagnētus, kuri piesaistīja un organizēja pirmās aktivitātes.Šajā gadījumā, projekta autori rādija nevis noteiktu formu, betainavu, laikā mainīgo substanci.

Projekts,kurš vislabāk raksturo ainavu urbānisma idejas, ir FreshKills izgaztuvestransformācija Ņujorkā,ASV. Ņujorkas pilsētas pašvaldība iecerēja šo vietu pārveidotpar parku, jo šeit tika savesta lielāka daļa no 9/11 terora aktaiznīcinātajiem Pasaules tirdzniecības centra gružiem, un šīizgāztuve tolaik bija vislielākā ASV teritorijā. Konkursā pirmovietu ieguva ainavu arhitektu biroja FieldOperationspriekšlikums, augstāk citēta arhitekta Džeimsa Kornera vadībā.Projekta grafiskais materiāls stipri atradināja MakHarga kārtainasainavu diagrammas, kuru bāzi veido ģeoloģiskā pamatne un virsotnifunkcionāla zemes izmantošana. Projekta koncepcija tikareprezentēta statiskajā diagrammā, attēlojot visus ainavaskomponentus, gan secīgajās attīstības laika joslās. Ņemot vērānovietnes neseno izmantošanu kā izgāztuvi, tika paredzēts daļuteritorijas pārsegt ar polimēru plēvi, lai ierobežotuūdensšķirtnes piesārņojumu. Organikas sadalīšanas rezultātāizdalošo gāzi paredzēts savākt un ražot no tās elektrību unsiltuma enerģiju. Lai atjaunotu dzīvas dabas procesus, paredzētaspeciāla infrastruktūra dažādam dzīvnieku sugām, atkarība noteritorijas reljefa un augsnes īpatnībām izveidotie jauniestādījumi Projekts ir nevis par gatavas formas radīšanu, bet parsākuma investīciju un adaptīvo menedžmentu

Citaainavu urbānisma izpausme ir ideja par produktīvām teritorijām,jeb novietnēm (productivesites). [12]Parasti, par tādām uzskatalauku, piekrastes, dabiskās teritorijas, kurus ekspluatē noteiktāindustrija, tā var būt gan tūrisma, gan lauksaimniecības. Nesentām pieskaita arī teritorijas, kuras aizņem liela mērogaeko-mašīnas — saules batarejas un vēja ģeneratori. Pat šisindustrijas nepadara teritorijas ilgtspējīgas — vietas palieknošķirtas no lokālas sabiedrības un kultūras, un šisindustrijas darbojas visur vienādi, nivelējot katras ainavasīpatnības. Ir iztradāts kritēriju kopums (produktīvām)teritorijām, lai tie būtu ilgtspējīgi. [12]Pirmkārt, tam jāpieder pie kultūras konstrukcijas, kas pielāgojaslokālai videi un kultūrainavai. Otrkārt, produktīvai teritorijaijābūt multifunkcionālai, un pietiekoši atvērtai lauku un urbānuteritoriju apaiņai ar resursiem, informāciju un cilvēkiem.Treškārt, ņem vērā sociālo līdzdalību, gan teritorijasuzturēšanā, gan pašorganizācijā. Tiek novertētes teritorijufenomenoloģiskās kvalitātes, padarot procesus redzamus unpaliekošus kolektīvā atmiņa. Un, visbeidzot, tiek dota priekšrokaalternatīviem, intermodāliem transporta veidiem, ar pietiekošoefektivitāti un dažādību.

Katrasnovietnes izpētei jāseko ainavu urbānisma metodoloģijai. Katrasizpētes mērķis nav sasniegt paredzamu formu jeb plānošanasprototipu. Jauns alternatīvs nākotnes scenārijs ir bāzēts uzstratēģiju, kas ņem vērā fleksiblo dinamiku, scenāriju pieeju,procesu laikā, kas attiecas uz pārnaiņam un re-adaptāciju.Specifiskā scenārija izvēle atspoguļo priekšrokas un procesus,no iespējamas izvēles starp plānošanas politikas un lēmumiem,hipotētiskiem notikumiem un novietnēm. Ainavu urbānismametodoloģija attiecināma uz katra projekta attīstības fāzi. [13]Analīzes fāzē nepieciešams atrast novietnes potenciālu:tas kvalitātes un problēmas. Potenciāls ir neviennozīmīgivērtējams lielums: ja mēs sakām liels potenciāls, tas nozīme,kā neizmantota novietnes enerģija varētu gan nest labumu, ganslēpt sevī noteiktu apdraudējumu dažādam pozīcijām unmērogiem. Projekta stratēģijas sadaļa ir jābūt “lielaibildei”, parasti lielajā mērogā, kur procesi apsver laiku kāteritorijas trešo dimensiju. Šeit ir jāatbild uz jautājumu“kāpēc?” — kāpēc k
āda darbība vai funkcija ir lokalizētašeit? Kāpēc ir izmainīts kāds ainavas aspekts? Kāpēc mēssaglabājam noteiktas īpatnības un izdzēšam citas? Nākošaissolis — taktika, atbild uz jautājum “kā?” — definējotlīdzekļus stratēģijasmērķu sasniegšanai. Pēdēja stadijā — darbības — tiekdefinēti pasākumi vismazākajā mērogā teritorijaspašpietiekamības un ilgtspējīgas produktivitātespaaugstināšanai. Ir jāatbild uz jautājumu “kas?” — kāduainavu iegūsim rezultātā.

Ainavuurbānisma pieejai vēl pietiekoši daudz jāattīstās lai tā būtunoderīga darbam ar urbānām teritorijām Patreiz, metode piemērotagalvenokārt “zaļās infrastruktūras” ilgtspējīgaiattīstībai. Mērķis tagad piemērot metodi sociālāmkonstrukcijām, nepazaudējot ekoloģisko metaforu. Apkaimes ideja,kā kādas sociālas grupas saistība ar vietu, šķiet piemērotadarbam šajā virzienā. Pozitīvs un produktīvs aspekts iruzmanības novēršana no organizācijas formām uz procesiem unaktuālo izpēti, tieksmi redzēt lietas tādas, kādas tas ir.Neskatoties uz augstāk aprakstītiem kritērijiem, kuri drīzākatgādina lozungus, pieejai ir būtiskas atšķirības no tādāmstatiskām pieejam, kā piemēram, Jaunais Urbānisms.

Mūsdienasmēs nevaram paļauties tikai uz vielmaiņa un iedibinātāmtradīcijām. Disciplināras robežas jānojauc, lai atgriezt videsveidošanas profesiju sociālo un kulturālo nozīmību Radošāekoloģija iezīme sistēmiskas pārmaiņas ganprofesionālā darbībā, gan vidē.

BIBLIOGRĀFIJA

[1] “Ecology – Wikipedia, the free encyclopedia,” http://en.wikipedia.org/wiki/Ecology#cite_note-Allee49-1.

[2] “Environmental science – Wikipedia, the free encyclopedia,” http://en.wikipedia.org/wiki/Environmental_science.

[3] McHarg I., Design with nature, New York: J. Wiley, 1994.

[4] McHarg I., “Ecological View,” Design with nature, New York: J. Wiley, 1994.

[5] McHarg I., “On Values,” Design with nature, New York: J. Wiley, 1994.

[6] Fletcher D., “Flood Contol Freakology: Los Angeles River Watershed,” The infrastructural city : networked ecologies in Los Angeles, Barcelona ;;New York: Actar ;Los Angeles Forum for Architecture and Urban Design ;Network Architecture Lab Graduate School of Architecture Planning and Preservation Columbia University, 2009.

[7] McHarg I., “Preface to Anniversary Edition,” Design with nature, New York: J. Wiley, 1994.

[8] Shane G., “The Emergence of Landscape Urbanism,” The landscape urbanism reader, New York: Princeton Architectural Press, 2006.

[9] Nikodemus O., “Par ainavu, kas nav tikai ainava,” Latvijas Zinātņu akadēmija.

[10] Corner J., “Terra Fluxus,” The landscape urbanism reader, New York: Princeton Architectural Press, 2006.

[11] “PARC DE LA VILLETTE, FRANCE, PARIS, 1982,” http://oma.nl/.

[12] “Philosophy | Green Engines,” http://greenengines.studiomeb.com/welcome_philosophy.

[13] “Methodology | Green Engines,” http://greenengines.studiomeb.com/welcome_methodology.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
Kroko

servus, aleksandr, lass uns hier diskutieren 😉 ".. jāattīstās lai tā būtu noderīga darbam ar urbānām teritorijām (..) Mērķis tagad piemērot metodi sociālām konstrukcijām, nepazaudējot ekoloģisko metaforu. Apkaimes ideja, kā kādas sociālas grupas saistība ar vietu, šķiet piemērota darbam šajā virzienā." tad nu tai diskusijai un kā tu arī "citur" rakstīji- "mēģināt skatīties uz apkaimēm caur ekoloģijas prizmu". apkaimes ideja, kā kādas sociālās grupas saistība ar vietu ir klasika. redzu arī cik forši tu esi tajā iesaistījies (tagad visi ir traki uz apkaimēm :)) un paši redzam kā šī formula joprojām strādā (rokas stiepiena attālumā vecā ārdaugavas serde). bet kā… Lasīt vairāk »

A4D

ir noteikts limits jebkurā gadījumā, cik ļoti indivīds/grupa/sabiedrība var ietekmēt telpu. Pirmais uzdevums ir noteikt, cik tālu tas notiek un cik tālu tam būtu jānotiek.

Landscape Urbanism, jeb tā projektēšanas ideja, kas balstīta uz procesu, nevis formu, dažu autoru interpretācija iegūst vēl vienu aspektu. Forma tiek radīta un uzturēta tā, lai tā būtu gatava pārmaiņām, tas ir mērķis, kas ļautu un atbalstītu konkurenci un sadarbību starp grupām un indivīdiem.

Apkaime šajā gadījumā visdrīzāk nav strikti ģeogrāfiski noteikta; to nosaka saites starp «spēlētājiem». Tā ir tā ekoloģiskā metafora, manuprāt.

9viiruspēks

"ir noteikts limits jebkurā gadījumā, cik ļoti indivīds/grupa/sabiedrība var ietekmēt telpu. Pirmais uzdevums ir noteikt, cik tālu tas notiek un cik tālu tam būtu jānotiek."

Piekrītu!

.., bet ko mēs saprotam ar vārdu ‘telpa’ – dabu(pasauli tādu kāda tā būtu bez mums)?

ko mēs saprotam ar vārdu ‘forma’ – telpu (sk.augstāk), arhitektūru, pilsētplānošanu, vietu?

Tā forma kaut kā liek domāt par čaumalu un sit ārā no domas.

A4D

Telpa šajā konteksta ir pilsētvide. Piekrītu, kā jēdziena skaidrojums vien rada vairāk jautājumu, nekā atbilžu

Forma ir telpas organizācijas veids, kuru radam ar statiskiem paņēmieniem.

A4D

Tad derētu gan precizēt- par KO tieši – precizējot priekšmetus un definīcijas. Tas, ka skaidrojumu trūkums rada vēl vairāk jautājumu, nav arguments, bet gan uzrāda katastrofālu diskursa deficītu (neprotam pat lietas nosaukt kopīgos vārdos) un iemesls beidzot sākt domu apmaiņu (ja nu tādas radušās). Vai tik te netiek jaukti jēdzieni "forma" un "struktūra"? Tās gan ir/var būt saistītas, bet nav identiskas. Formai (parasti) ir kāda struktūra, bet var arī nebūt. Līdzīgi- struktūra (ja telpiska) ieņem/nosaka kādu formu telpā, bet strukturētas var būt arī ne- telpiskas sistēmas. Pati struktūra vien vēl nav forma, par to kļūst struktūras pie-/aiz-pildījums. Kas attiecas uz… Lasīt vairāk »

A4D

Tā nu forma nekādi nav telpas organizācijas VEIDS, bet LĪDZEKLIS.

Tas gan svarīgi tikai tad, ja gribas parunāties par cēloņiem, nevis sekām.

A4D

Uģi, pirmām kārtām, pateicos par saturīgiem komentāriem. Diemžēl, nesanāk ātri un konstruktīvi uz viņiem reaģēt, pagaidām.

Ja peiskaramies terminoloģijas jautājumam, tad tas paliek atvērts. Jo pat augstskolā sarunājoties ar profesoriem, nonākam pie secinājuma kā mūsdienu urbānisma terminoloģija latviski ir vāji attīstīta. Nebūt neuzskatu, kā jāķeras pie tulitējās terminu latviskošanas (piem., kā dators windows run — latviski lasi palaistuve:)). Drizāk, varētu lietot transkripcijas ar izvērstu definīciju tekstā.

A4D

Sigurds Grava. Angļu-latviešu Pilsētvides vārdnīca.2006. Jāņa Rozes apgāds. ISBN 9984-23-227-1

Mr Pink Eyes

sauksim environmentalismu labāk par vidismu, ko?

Mums taču ir puduri, mūžturpība, Īslande un Nēderlande.

0
Would love your thoughts, please comment.x