P.S. Latvijas arhitektūras piektā dimensija

Latvijas arhitektūra uz pasaules fona izceļas ar savdabību. Ielidojiet jebkurā pasaules lidostā un pragmatisms būs jebkuras, arī mazas lidostas vizītkarte. Latvijas galvaspilsētas Rīgas lidosta atšķiras. Jebkurā Rietumeiropas gada skatē galveno balvu nesaņemtu , piemēram, „drupu māja”, jo neviens Rietumeiropas arhitekts neiedomātos saglabāt drupas un ap tām veidot savu arhitektūras darba „režiju”. Tos smalkumus, kas pētīti ar lupu Nacionālajā bibliotēkā, diez vai trenēta Rietumeiropas arhitekta acs ieraudzītu. Mēs atšķiramies, un tikai mums pašiem izlemt vai tas ir labi vai slikti un ko darīt tālāk.

 Arhitektūras Biennālei Venēcijā piemīt sava daļa ironijas, jo arhitektūras domātāji izstāda savas ekspozīcijas vietā, kas ir pavisam atšķirīga no Rietumeiropas pilsētām, piedevām ar katru gadu grimst aizvien dziļāk un applūst aizvien spēcīgāk. Un svarīgākais jautājums ir nevis ka mēs tur esam, bet ko mēs ar savu „mesidžu” gribam pateikt un vai kāds mūsu “mesidžu” spēj saprast.

Mēs esam nācija, kurai arhitektūrā ir svarīga emocionalitāte. Mēs no drupām paceļam savas aizaugušās pilis, domājam par veciem skatuves dēļiem, atjaunojam lauku mājas, esam gatavi pārmaksāt par sabiedrisko ēku rekonstrukcijām, nevis celt jaunas sabiedriskas ēkas jaunā vietā. Emocionalitāte ir neatņemama mūsu – latviešu arhitektūras piektā dimensija. Mēs esam savādāki, tomēr šobrīd vēl nezinām kā izmantot šo savu emocionālo stīgu arhitektūrā, lai tā kļūtu atpazīstama pasaulē. Mēs nespējam to iztulkot pragmatiskajā rietumu arhitektūras valodā.  

Mani ļoti bieži nodarbina jautājums, kāpēc mēs esam svarīgi pasaules kontekstā, kas ir tas, kas mūsu 1.5 miljonu nācijai dod šo „izdzīvošanas iespēju” evolūcijas nežēlīgajā cīņā. Kāpēc vēl joprojām neesam izmesti vēstures mēslainē? Dziesmu svētki? Dainas? Dzimtenes mīlestība? Patriotisms? Mīlestība uz vietu, kur atdusas senču kauli?

Man šķiet, tā ir piektā dimensija. Emocionalitāte. Un tā ir klātesoša arī arhitektūrā. Arī Venēcijā šogad.

Gleznotājs Anrī Matiss ir teicis sekojošo:

„Lai daiļrade kļūtu tikpat ražīga un talantīga, tikpat pilna ar iekšējām šalkām, tikpat vienreizēji skaista, kas piemīt dabas veidojumiem, ir vajadzīga liela mīlestība, kura var iedvesmot un atbalstīt centienus, kas vērsti uz patiesības meklējumiem, neierobežotu augstsirdību un atteikšanos no visa pasaulīgā. Tas ir noteikums, kas nepieciešams, lai rastos jebkurš mākslas darbs”.

Miķelis

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000