Īsti nesaprotu blogu kā formātu. Rakstus -jā, slejas, piezīmes. Šito- ne gluži.
Atpalicis.Dienasgrāmatas (parasti jaunu lēdiju rakstītas) tradicionāli tiek saprastas kā kaut kas personisks, slepens, glabājams. Protams- ja reiz tiek rakstītas, taču jau ar klusu domu, ka kāds izlasīs. Tomēr- laikam ne gluži katrs, bet kāds- TAS, Īpašais. Skaidrs, ka svešā dienasgrāmatā palūrēt ir traki interesanti. Arī pa logiem vai atslēgas caurumiem. Pamatinstinkts. Tas par lasīšanu. Rakstīšanas- sava viedokļa paušanas, uzdrīkstēšanās vai eksistenciāli svarīgu lietu (vai daļu) vārdā nosaukšanas vajadzība vēsturiski visbrīvāk apmierināta ar aforismiem uz virsmām publiski pieejamās vietās…
Pilnīgi neskaidrs formāts.
Kontinenta austrumu galā vismaz agrākos laikos esot uzskatīts, ka balta lapa ir pilnība un jābūt ļoti labam pamatojumam, kāpēc ņemt rokā otu un šo pilnību ar savu ķēpājumu izjaukt. Mūsu galā gluži otrādi- balta lapa ir – nekas, “e”.
Nejūtos tik vieds, lai dzīvotu ar nelokāmu pārliecību, ka pasaule kļūs nabagāka, neuzzinājusi manas domas. Nedz arī, ka tās ir vērtīgākas, ja komentētas vai mazāk vērtas, ja pie sevis domātas. Gluži neiederīga ideja nepārtrauktas, visuresošas komunikācijas, reklamēšanās, mārketinga, P.R.-asisma, klaigāšanas, par-visu-neko-babelēšanas, utjp. laikmetā. “Komunicēju (runāju)- tātad esmu” aizvietojis old-school “domāju- tātad esmu“. Gudrinieki (ne tikai britu) tikuši līdz atziņai, ka domāt bez valodas cilvēkam esot ļoooti sarežģīti, ja ne neiespējami. Turpretim komunicēt bez domāšanas mūsdienu atvērto mēdiju pasaulē šķiet norma.
Tāds- ar pretenzijām- ievads sanāca 🙂 Bet- kurš no mums tad bez grēka?!
Atmetot ar greizi lietotiem “open-source” lozungiem vāji piesegto faktu, ka ar pašu lasītāju rakstiem var vieglāk un lētāk aizdarīt citādi aizvien tukšāk piepildīto mēdiju telpu, pie tās pašas sētas ar uzrakstiem vien nonākam. Gala beigās- kas gan tajā slikts? Ja vien kāds, pie sētas stāvēdams tiek no tur rakstītā uzrunāts un vēl aizkustināts tiktāl, ka kāda rieva iespringst, tad laiks nav gluži zemē nomests.
Ar tādām atrunām piekritu iemēģināt roku šajā blogošanā. Bez ambīcijām par labāku zināšanu, vien ar ideju- rosināt: (pār)domai, diskusijai, viedokļa formulējumam vai apmaiņai. Un mazliet poēzijas- noskaņai 😉
Vai nebūtu vērtīgi ierosināt latviskot vārdu “blogs”? Latviešu valodā šim tieši pārnestajam svešvārdam nav pilnīgi nekāda seguma, jēgas un asociāciju. Turklāt tas ir absolūti neskanīgs un latviešu mēlei svešs, pat kaitinošs (manuprāt). Ar šo es nedomāju tādas galējības kā Islandes pārdēvēšanu par īslandi, bet vienkāršu pacensties latviskot šo vārdu. Tad vai nu “bloks” vai “logs”, bet ne “blogs” 🙂 Varbūt “e-logs”!? Tāpat kā “e-mail” mēs nesaucam par “īmeiliem” bet “e-pastu”.
tieši par īmeiliem un meiliem saucam. e-pasts figurē vien stīvā sabiedrībā vai pasākumā.
Bez darba palikuši, arhitekti sāk runāt par tēmām, kas citiem bija aktuālas pirms pieciem gadiem.
Jā, tagad nu beidzot var atļauties tā kārtīgi ieblogot ar visiem pārējiem reālajiem blogeriem!
"Komunicēju (runāju)- tātad esmu… trāpīgi, lai gan tagadējās twitterošanās laikmetā škiet neviens īsti nespēj atlikt laiku nopietnākai komunikācijai kā pāris vārdi inetā.
"Komunicēju (runāju)- tātad esmu + nečital no jest mnenija" , nja, viņi ir visapkārt. Saistībā ar pirmo man patika vēl no Terija Giljamsa "Minhauzena piedzīvojumiem": es domāju – tātad tu esi.
Tad jau var pārfrāzēt arī tā: Ja citi domā par mani, tātad esmu. Sanāk tāds biheivioristiskais ekscibionisms… kas faktiski ir blogošanās mērķis. Vai ne?
Tu visu saproti, nemaz i nemēģini [ego ticībā] koķetēt. Pienaglojies labprātīgi pie krusta, ļaujies pūļa apsmieklam un olām, piedod viņiem un piepildi karmisko nolemtību izmantojot izdevību – tobiš – padalies ar savām subjektīvajām domām neskatoties uz pasākuma bezcerību
Tā laikam ir – blogs ir ego augstākais piepildījums. Blogerim gan šķiet vienalga gan pūlis, gan olas, jo viņš veic cēlu misiju – viņš nes apskaidrības gaismu, pulcē sekotājus un bargi norāj citādos. Pasākums patiešām laikam bezcerīgs, jo pienesums akadēmiskā izpratnē – nekāds, varbūt pat negatīvs, jo pūlis gatavs uzreiz un momentāli saplosīt jebkuru. Faktiski – autodafē. Tad kad gaidītā reakcija ( 100 komentāru ) izpaliek – viss sāk izskatīties vēl muļķīgāk – karalis kļūst pliks un pat mazliet atkarīgs no pūļa reakcijas. Spilgts piemērs P.Bajāra nu jau vēsturiskais blogs par INDIA nedienām. Rezultāts – nekāds, – parunāšana, pačaukstēšana un… Lasīt vairāk »