Par nearhitektūru un konkursu praksi.

A.    Jaunākajā žurnālā „ir” uzdūros interesantam rakstam – par arhitektūru… vai tomēr nearhitektūru?!

Tas ir raksts, kurā diezgan sīki izklāstītas Santjago Kalatravas (Santiago Calatrava) pēdējā laika nedienas, un taisnības labad jāsaka, ka raksts mani lielā mērā izklaidēja. Ne jau ar to, ka kādam neveicas. Nē. Ne arī tāpēc, ka man būtu nesimpātisks pats Kalatrava. Drīzāk tāpēc, ka nekad, cik vien sevi atceros, neesmu sajūsminājies par viņa darbiem.

Pat vēl vairāk – tiešām nesaprotu cilvēkus, kas par tiem sajūsminās un ir bijuši gatavi maksāt arī visaugstākās likmes.

Kāpēc? Laikam tāpēc, ka nekad neesmu uzskatījis šos neapšaubāmi izskatīgos un elegantos veidojumus (vai tiešām celtnes?) par kaut ko vērtīgu, kur nu vēl saturīgu. Es teiktu pat vēl vairāk – šiem veidojumiem ir pārāk maz arhitektūras pazīmju vispār!

Tajos ir pārāk maz racionāluma, pārāk maz saprātīgas tektonikas, pārāk maz arhitektūras kā telpas radīšanas mākslas. Un, lūk, beidzot ir izrādījies, ka gan jumts neglābjami tek, gan fasādes „nokarājas” un plaisā, gan atsevišķas telpas un izejas reālu celtņu stāvu plānojumos trūkst, arī cilvēki uz tilta krīt un klūp, bet būvniecības termiņi un izmaksas gandrīz vai ģeometriskā progresijā laužas ārā no kontroles…

Tās visas varētu izrādīties „nodevas” pārmērīgajam formālismam un arhitektūras „pāremocionalizēšanai”. Šajā gadījumā tā. Arī sava personīgā stila pacelšanai pāri ne tikai klientu vēlmēm un, parasti, arī vides kontekstam, bet nu jau, šķiet, arī Zemes gravitācijas spēkam un atmosfēras fizikālajām parādībām.

Morāle? Lai vai ko iecerētu „spožajie” un, lai vai ko nolemtu viedajie, daba, fizika un elementāra ekonomika paprasa savu. Vienmēr. Agrāk vai vēlāk.

B.   Kas jauns: Mākslas muzeja ēka rekonstrukcijas laikā sāk plaisāt

Dīvaini, bet šī LNMM sakarā lasītā  ziņa nepārsteidz.

Drīzāk atkal un atkal no jauna paceļ jautājumu augstākminētajā „Kalatravas” kontekstā – vai tiešām LNMM konkursa žūrija neredzēja un nevērtēja tos elementāri apjaušamos riskus, ko sevī slēpj

1)    Vairākstāvu pazemes apjoma iedziļināšana cieši blakus LNMM vēsturiskās ēkas sienām un pamatiem (esošās ēkas stabilitātes draudi);

2)    Vairākstāvu pazemes apjoma iedziļināšana ievērojami zem tik kaprīzajiem Rīgas centra grunts ūdeņiem (pastāvīgi applūšanas, ar to saistīto papildus darbu, izmaksu un nepārvaramu sarežģījumu draudi)…

Un velti šajā brīdī Burova k-gs ar rokām pa gaisu airē nominēto Lietuvas arhitektu mazās pieredzes virzienā – gan projekta tehnisko absurdumu (riskantumu), gan pretendentu neprofesionālumu (un aroganto attieksmi pret vēsturiskās ēkas pamatvērtībām) varēja pietiekami skaidri nolasīt jau viņu konkursa projekta grafiskajā pasniegumā.

Vai varbūt konkursa žūrija šeit būtu gatava uzņemties kādu savu daļu atbildības? Laikam arī nē – tas nu nebūtu Latvijas konkursu tradīcijās un stilā…

Citējot Andi Sīli: „Lai gan kopumā konkurss noorganizēts tīri ciešami, šķiet, ka arī šoreiz žūrija pelnījusi „uzslavu” – lai tauta neaizmirst savus varoņus, AVF varētu uzsaukt 11 gudro lēmēju uzvārdu ieciršanu kapu arhitektūras rāmīša pakāpienos un aprakto miljonu piemiņai iedegt mūžīgo uguni leišu izraktajā caurumā”… (Taisnības labad jāsaka, ka, cik zināms, vienīgi J.Dambja k-gs no tā brīža vērtētājiem esot izteicis un aizstāvējis viedokli, ka pie galīgā varianta izvēles vēl būtu jāturpina strādāt. Respect!)

Tagad konkursā uzrādītie apmēram 10 miljoni, kas jau tā bija izauguši vairāk nekā 2 reizes, nu būs tālu pārlēkuši arī līdz šim leģitimizētajai 24 miljonu atzīmei… bet tās vēl ne tuvu nav procesa (projekta autori – Processoffice – kādas paralēles un ironija!…) beigas. Pat puse nē!

Un tie nav sarežģījumi, Burova k-gs, bet katastrofa, gribās kliegt! – kad acīm redzami sapurgā un vēl pa ceļam salauž vēsturisku celtni.

Tuvākam skaidrojumam un domas pamatojumam skat. arī:

Andis Sīlis: LNMM konkursa sausais atlikums

Ingurds Lazdiņš: LNMM konkursa sausais atlikums II

C.   Turpinot domu par žūrijas (personu uzskaitījums varētu sekot) atbildību, gribu cita starpā pieminēt nesen noslēgušos konkursu par Latvijas ekspozīcijas (tēmas) interpretāciju, vizuālo tēlu un paviljona arhitektonisko risinājumu pasaules EXPO izstādei Milānā, 2015.gadā. Skat.:

Delfi: Latvijas paviljona ‘Expo Milano’ metu konkursā 1.vieta netiek piešķirta; sarunas turpinās ar otro vietu ieguvējiem

Delfi: Meklē Latvijas paviljona namdari izstādei ‘Expo Milano’

Latvijas avīze: Ekonomikas ministrija meklē Latvijas paviljona būvētāju izstādei “Expo Milano”

Šajā sakarā nebūt ne retoriski jautājumi EXPO konkursa žūrijai:

1.    Kas liek domāt, ka ierobežota budžeta apstākļos (tikai 1 – 1,5 milj.Ls pašai būvniecībai) un, zinot EXPO vizuālās, iespaidu un cilvēku pārblīvētības specifiku, jebkādas priekšrocības varētu būt divstāvīgam risinājumam ar mēģinājumu apmeklētāju plūsmu novirzīt un pacelt telpu augšējā līmenī? (tā rezultātā prognozējamais konstrukcijas sadārdzinājums – vismaz x1,5; apmeklētības samazinājums – par vismaz 1/2);

2.    Kā šajā gadījumā ar seismisko drošību un stabilitāti?

3.    Kā konkursa piedāvājumā nenorādītā veidā ir paredzēts balstīt piedāvājumā redzamās apjoma megakonsoles?

4.    Vai ir kāds piemērs, kur līdzīga izmēra un sarežģītības objekts būtu ticis realizēts par ~1,1 milj.LS (summa saskaņā ar konkursa uzdevumu)?

5.    Vai ir pamats atteikties no konkursa uzdevumā prasītā, ka kafejnīcai/restorānam jābūt ar atsevišķu (autonomi darbināmu) ieeju un vismaz 100m2 platībā, neskaitot virtuvi (konkursa piedāvājumā, ja nekļūdos, 60m2 t.sk. virtuve)?

6.    Kur iespējams iepazīties ar iesniegtajiem un novērtētajiem konkursa darbiem? Kādas ir nosauktās izmaksu summas? Kādi ir žūrijas vērtējuma pamatojumi un izklāsts?

7.    Kā un vai ir notikušas sarunas ar abiem 2.vietas pretendentiem?

8.    Kā attēlā redzamais saskan ar uzdoto – reprezentē Latvijas vienreizību un Latvijas ekspozīcijas pamattēmu? (par bitēm u.tml)

9.    Un, visubeidzot, kā žūrija komentētu pievienotajos attēlos redzamās paralēles starp Meksikas 2010.gada un Latvijas 2014.gada paviljoniem? (skat. attēlu pielikumā raksta beigās un te)

Savukārt, ja gadījumā minētie projekta jautājumi izrādītos pietiekami būtiski un/vai uzdotā un akceptētā budžeta ietvaros pat neatrisināmi, kā rezultātā nāktos būtiski mainīt paša paviljona ideju un risinājumu, tad kāda jēga ir nominētajam risinājumam un žūrijas pieņemtajiem lēmumiem – ja paviljona arhitektūra var arī nebūt realizējama??!

D.   Nobeigumā vēl reizi par būvniecības izmaksu noteikšanu un vērtējumu arhitektūras konkursos.

Ja runājam par arhitektu prestiža graušanu vai spodrināšanu (Pārdomas pēc JRT konkursa vērtēšanas, U.Balodis, A4D), tad atļaušos aizrādīt, ka pieminēto prestižu nekas nevar graut lielākā mērā, kā nejēdzīgi, pavirši un formāli organizēta konkursa procedūra, piemēram, ar vārdiem nolikumā – „lūdzam norādīt paredzamās būvniecības izmaksas” – un viss.

Tā vietā, lai risinājumus izstrādātu un precizētu vairākās kārtās, lai nākamo kārtu dalībnieki būtu iepriekšējā(-s) kārtā(-s) atlasīti un jau uz līguma pamata piesaistīti profesionāļi, lai par visa rezultātā nosauktajām plānotajām izmaksām tie (konkursa laureāti) beidzot atbildētu personiski.

Citādi – kāda dziļākā jēga tam, ka pretendenti kā gladiatori cīnās par vēdera tiesu un uzreiz uz pilnu klapi, bet kāds vēlākais laureāts ar žūrijas akceptu var mierīgi atkāpties no paša nosauktajiem cipariem, risinājumiem un formām??…

Pagaidām tas EXPO sakarā tikai tā – pieņēmumu līmenī. Skatīsimies kā būs realitātē.

Sekojošā informācija uzziņai:

LNMM žūrijas sastāvs

Komisijas priekšsēdētājs     Jānis Dripe — Rīgas pašvaldības aģentūras Rīgas pilsētas arhitekta birojs direktors (Rīgas pilsētas arhitekts)

Komisijas priekšsēdētāja vietnieki:  Andris  Ameriks — Rīgas domes Pilsētas īpašuma komitejas priekšsēdētājsSergejs Dolgopolovs — Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs

Komisijas locekļi:Andis Cinis — Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājs, direktora vietnieks pilsētas izbūves jautājumosViesturs Brūzis —  Rīgas kultūras pieminekļu aizsardzības nodaļas vadītājsJuris Dambis — Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājsMāra Lāce — Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktorekā arī Latvijas Arhitektu Savienības pārstāviji: Jānis Krastiņš, Vita Rauhvargere, Juris Lasis,  Renārs Putniņš

Jāpiemin būtu arī tehniskie eksperti – Uldis Balodis un Sandra Levāne

Ārvalstu eksperti

Matti Rautiolaarhitekts, Tamperes universitātes profesorsMarianne Saetre  — Snøhetta galvenā arhitekte, projektu vadītāja, OsloMihkel Tüür — arhitekts, Kosmos, TallinaSirje Helme — Igaunijas mākslas muzeja KUMU ģenerāldirektoreDr. Barbara Jaki Mozetič — Slovēnijas Nacionālas galerijas direktoreFlemming FriborgNy Carlsberg Glyptotek direktors, Kopenhāgena

Ārzemju ekspertiem nebija balstiesības žūrijas lēmumos, taču viņi sagatavoja savu, paralēlu vērtējumu, ar ko tika iepazīstināta vietējā žūrija. Pēc paralēlās vērtēšanas atklājās, ka no žūrijas latviešu arhitektu 8 finālam izvirzītajiem labākajiem darbiem, 6 par labākajiem atzinuši arī arhitekti — ārvalstu eksperti. Savukārt no trijiem ārzemju muzeju pārstāvjiem, divi par viennozīmīgi labāko nosauca tieši Processoffice projektu – projektu, kas paredz vairākstāvu būvniecību zem visiem pastāvošajiem gruntsūdens līmeņiem, Rīgas centra slāņainajā un izteikti neviendabīgajā ģeoloģiskajā situācijā, vēsturiskās ēkas pamatu un nesošo sienu visciešākajā tuvumā…

EXPO žūrijas sastāvs

Konkursa žūrijas darbu vada EM valsts sekretārs Juris Pūce, viņa vietnieks ir arhitekts Jānis Dripe. Žūrijā darbojas arī Ārlietu un Zemkopības ministrijas, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras, Latvijas institūta, Tūrisma attīstības valsts aģentūras (TAVA), Latvijas Pārtikas ražotāju uzņēmumu federācijas, Latvijas Arhitektu savienības pārstāvis Andris Kronbergs, Latvijas Reklāmas asociācijas un Latvijas Sabiedrisko attiecību kompāniju asociācijas pārstāvji.

 

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx