Par konkursu praksi vispārīgi un konkrētā griezumā

Lai gan Pēterbaznīcas kafejnīcas-restorāna konkursa rezultāti nav izraisījuši a4d lasītāju (lasi – komentētāju) īpašu interesi, tomēr gribētu pievērst uzmanību vismaz 2ām tendencēm, kas iezīmējušās pēdējā laika konkursu praksē.

Lai gan Pēterbaznīcas kafejnīcas-restorāna konkursa rezultāti nav izraisījuši a4d lasītāju (lasi – komentētāju) īpašu interesi –  kā nekā objekts pasīks un vairāk praktiski orientētās iedzīvotāju daļas prātos – vāji ienesīgs, tāpēc lēti būvējams – tomēr gribētu pievērst uzmanību vismaz 2ām tendencēm, kas iezīmējušās pēdējā laika konkursu praksē, un spilgti ilustrētas arī ar šo Pēterbaznīcas konkursa verdiktu, tādējādi zināmā mērā degradējot pašu ideju par arh.projektu konkursu realizācijai – šai vietā, šai laikā un atbilstoši Nolikuma uzdevuma nosacījumiem…

Žūrija par kaut ko lemj un vērtē, un pat nolemj – kurš darbs relatīvi labākais, atbilst vietai, arhitektūra etc, bla, bla, bla – bet tad Pasūtītājs (pēc savas prāta) vnk izlemj, ar ko (lētāko) grib strādāt. Tad skurstenī visi lēmumi, jēga un risinājumi…rezultātā – realizācijai tiek nominēts darbs, kas a apriori nolemts fundamentāliem pārveidojumiem – kāds nemaz nevar tikt uzbūvēts, kas nav saskaņojams pēc normām un nevar arī funkcionāli-tehnoloģiski darboties labā līmenī (šo visu centīšos pamatot).

Tālāk – par visu pēc kārtas:

–  Vispirms jau uzmanīgu dara centrālās zāles platums līdz norādītajiem 6,5m vienā telpas galā, kas nu nekādi nav tas laidums, kuru varētu racionāli pārsegt ar koka siju konstrukcijām – ņemot vērā apmeklētāju maksimālo iespējamo slodzi ap 200..300kg/m2, kas lielāka pat par (plakanā jumta) sniega segas maksimālo ciparu. Uzziņai – laikam taisnīgi būtu atzīt, ka koka konstrukcijām ar samērā plānu pārseguma šķērsgriezuma „pīrāgu” vēlamais laidums būtu līdz ~4,5m, ne vairāk;

–  Attālums 1,0 m no nesošās sienas ass līdz augošajiem kokiem (vai pat to centram!) nu nekādi nav uzskatāms par pietiekamu, tas vnk nevarēs tikt realizēts;

– No izdaudzinātās terases, savukārt, cauri koku lapotnei virzienā uz Pēterbaznīcas priekšlaukumu redzēt nevarēs pilnīgi neko! Varbūt pat uzturēties dēļ tās pašas lapotnes plašuma nevarēs.

(Taisnības labad jāsaka, ka pati žūrijas vērtējumu tekstos vairākkārt kā īpašs sasniegums un laikam taču būtisks kritērijs pieminētā jumta terase… kā funkcija un mērķis konkursa nolikumā un tā uzdevumā nav minēta vispār, sekojoši – tās trūkums vai esamība pēc taisnības arī nedrīkstētu tikt vērtēta kā mīnuss vai trūkums pretstatā cita darba it kā plusam! Ne tā?)

– Ja ar to liekas par maz – trepes uz jumta terasi, kas sākas iekštelpā (!) ir tehniski ļoooti sarežģīts risinājums, kas konkursa projektā pēc būtības nav pat risināts. Kur paliek ūdens? Šādu trepju augšdaļā, lai to varētu pilnvērtīgi ekspluatēt, jāveido būtu speciālu jumta izbūvi – slūžu telpu – pret nokrišņiem un vēju. Pretējā gadījumā – visā trepju garumā, it sevišķi to lejasdaļā, nāksies cīnīties ar nokrišņu plūdiem, mitrumu un vēja sanesām. Nez vai arī vāks kā nosegs (60% gada garumā!) būtu tas atzīstamākais risinājums…

– Tik pat fatāla Latvijas ziemas apstākļiem, visticamāk, izrādīsies „gaismas konusu” jumta konstrukcija – dārgs, nedrošs un praktiski nerealizējams priekšlikums – gan no slodzes, gan, galvenokārt, no hermētiskuma un siltumizolācijas  viedokļa, diemžēl;

–  Jautājums – vai terases mēbelējums tiešām pildīs drošības margu funkciju? Ar vismaz 100-200kg slodzes pretestību uz tekošo metru?? Ziemā un vasarā?

Tagad daži funkcionāla rakstura apsvērumi :

– Paviljonam nav paredzēta atkritumu konteineru novietne, pat ne vieta tiem ārpusē;

–  Nav arī kaut minimālākā kabineta uzņēmuma vadītājam;

– Tualetes – īpašs jautājums… Kā uz Marsa. Vīriešu tualetē nav pisuāra (iedomājaties tos angļu vecpuišu desmitus, ja ne simtus jebkurā katrā vakarā?…). Abu dzimumu tualetēm viena priekštelpa (īpatnējs, kā no Casablancas laikiem – tāds dzimumu komunikāciju veicinošs paņēmiens?!). Toties invalīdu sanmezglā var iekļūt vienīgi caur 2 durvju labirintu, ratiņkrēslā gandrīz nepārvaramu, ja nu vienīgi kāds otras durvis laipni pieturētu.

–  Bet galvenais, kas pievērš sev uzmanību redzamajā tualešu (ne)risinājumā – ir tās 2×2 „restorāna” sēdvietas, kas tieši blakus WC ieejai (1 metra attālumā) un vēl 2-3 galdiņi un pirmās 4-5 bāra vietas – arī tieši iepretim…. Ko-tur-vēl-piebilst? Cool.

–  Par to, ko nozīmētu vakara režīmā (ar tiem pašiem pa pusei jau apdullušajiem angļu tūristiem) ekspluatēt kroga telpu kopā ar integrētu informācijas centra zonu labāk neizteikšos. Ja ne citādi – tur laikam dejas paredzētas – starp stendiem un vitrīnām, suvenīriem un bukletiem – vai katru vakaru viss pieminētais būtu novācams? Nefunkcionāli.

– Bāra darbinieku zona tieši un nepastarpināti atveras uz tādu kā apmeklētāju gaiteni – galeriju (drošības jautājumi?!). Vispār „gaiteņu” daudz. Toties no bāra nevar nokļūt virtuvē un otrādi.

–  Ko vēl piebilst?…

Ja ar to liktos par maz – vēl daži komentāri par restorāna un virtuves tehnoloģiju:

–  To, ka nav vadītāja kabineta, kaut niecīgākās biroja telpas – jau pieminēju;

–  Bet nav arī dušas personālam!!

–  Un, fakts, nav arī pašas ģērbtuves-garderobes tam pašam personālam…

– Toties „virtuvei” – pilna cikla restorānam, vismaz 40 galdiņu tikai 1.stāvā vien apkalpošanai – ierādīta viena (!) telpa 16m2 platībā…

–  Bez atsevišķas trauku mazgātavas;

–  Bez karstā un aukstā ceha;

–  Bez servēšanas un piederumu galda/zonas viesmīļu vajadzībām zālē;

– „Lodziņš (produktiem) līdznešanai” – vēl atsevišķa tēma…. Kur lodziņš „pa taisno” no virtuves ceha gatavošanas letes, cauri sienai, ziemā un vasarā, ar skaidras naudas ieņēmumiem, karšu automātu, tukšo taru un sazin ko vēl visu servēšanas vajadzībām – pa starpu salātu bļodām, desertiem un pīlei…

Pēc šo un citu – līdzīgu jautājumu atrisināšanas un problēmu novēršanas, uzdrošinos apgalvot, no projekta tā sākotnējā konfigurācijā pāri nepaliks nekas (vien taisnstūra formas siluets, varbūt). Par to, ka nebūs stikloto konusu – esmu gatavs saderēt uz kasti lētā šampanieša.

Bet ne jau šīs kritiskās piezīmes par projektu – ne kāda atsevišķi, ne visas kopā – ir tas galvenais, ko gribēju pasacīt. Galvenais ir tas, ka kārtējo reizi žūrija kaut ko lemj smagi nekritiski, procesu nekontrolējot un nespējot ietekmēt, paļaujoties Pasūtītāja diktātam un zemākās cenas dominantei, kā rezultātā dabā tiks realizēts kaut kas pavisam cits, aptuvens – no pašas žūrijas konkursā vērtētā atšķirīgs. Arī pilsētas tēls no tā var neko daudz neiegūt, bet galvenais – tiek grauta un zūd paļāvība pašam Arhitektūras konkursa principam.

Diemžēl LAS pagaidām nespēj, nav spējusi vai pietiekami gribējusi šo un šādus procesus ietekmēt. Kā ietekmēt un uz ko vajadzētu tiekties – tā varētu būt laba tēma diskusijai.

Pretējā gadījumā, lūk, žūrijas vērtējums (citāts no protokola seko) par vienu no šā konkursa darbiem, kas, kā jau LV praksē tas tik ierasts, NAV konkursa laureāts – nav 1.vietā un ar tā autoru netiek slēgts līgums:

– ļoti patīkams vizuālais risinājums, arhitektoniski labākais no visiem. Apjomam ir iespējams izveidot arī terasi, ja nepieciešams.

– liels, ietilpīgs apjoms un labs risinājums. Konstrukcija saskan ar interjeru un apjoms ir labi caurredzams.

– labākais risinājums, iespējams izveidot arī jumta terasi.

– Kvalitatīvs profesionāls arhitektoniskais risinājums un funkcionāls plānojums. Izteiksmīgas fasādes un interjers. Maksimāli aizņem visu gruntsgabalu. Saudzīgs pret kokiem (..). Citāta beigas.

PS. Zinu, saņemšu atkal gūzmu pārmetumu un man veltītu īgnu domu – par cita darba pieminēšanu (kritiku, bet, varbūt, analīzi?), par manu neapmierinātību ar konkursa (bet, varbūt, konkursu?) norisi utt, u.tjpr, bet – vai tad ir bez pamata tas viss?

Tāpēc aicinu vispirms pievērsties pašai konkursu praksei, žūrijas sastāvam, lomai un atbildībai par lēmumu un tā realizāciju, procedūrai, reizi no reizes. Pievērsties tiem kritērijiem, kas, no vienas puses, deklarēti nolikumā, bet no otras puses, izrādās, nav pietiekams pamats skaidra lēmuma pieņemšanai par vietai un uzdevumam atbilstošāko risinājumu, vnk arhitektūru.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000