Oktobra vidū LAS telpās pēc kolēģes Madaras Gibzes un iniciatīvas grupas aicinājuma notika sanāksme par arhitektūras izglītības problemātiku un pilnveidošanas virzieniem Latvijā, kas rezumējās ar pagaidām neformālu dokumentu ar nosaukumu „LAS Rīcības plāns (arhitektūras) izglītības kvalitātes pilnveidošanai”.
Taisnības labad jāsaka, ka pirmssanāksmes materiāls (un vēlāk arī tai sekojošais apkopojums un pat rīcības plāns) bija ievērojami rūpīgi sagatavots un saturēja interesantus gan pašmāju, gan starptautiskās pieredzes diskursā tvertus izglītības statistikas datus.
Kā svarīgākos sanāksmē aizskartos jautājumus varētu minēt:
– Arhitektūras kā mākslas veida izglītības pamatu integrēšana (obligātajā) pamatizglītībā;
– Arhitektūrai tuvas kompetences varētu tikt popularizētas arī dažādā neformālā veidā – kā sabiedriskās iniciatīvas un interesentu mērķauditorijas pasākumi;
– Jāveicina studiju līmeņu sasaiste un savstarpējā pielīdzināšana, lai veicinātu nepārtrauktu izglītību pa līmeņiem, kā arī ārzemju un pašmāju izglītības etapu savstarpējo un savietojamu iekļaušanos – t.s. studējošo mobilitāti;
– Tika pieminēti arī profesionālās tālākizglītības un mūžizglītības aspekti;
– Progresīvo BIM kompetenču integrācija un attīstība studiju pamatprogrammā;
– Bet pasākuma galvenā tēma – pēc dažu arhitektūras koledžas studentu iniciatīvas un ar iecerētu LAS atbalstu – mentoru programmas iedibināšana un tam atbilstošas kontaktu biržas izveidošana LAS mājaslapas ietvaros.
Tomēr šeit es gribētu vairāk pieskarties aspektiem, par kuriem sanāksmē netika runāts, un kurus velti meklēt pieminētajā „Rīcības plānā”.
1. Pagaidām nav skaidri definēts Latvijas arhitektūras izglītības stratēģiskais mērķis, piemēram – lai kādas mūsu augstskolas arhitektūras izglītība kļūtu par labāko Eiropā, t.i. – lai varētu būt pasaules labāko standartu līmenī, varētu brīvi konkurēt globālajā darba tirgū un kļūtu par vienu no valsts eksporta precēm, lai Latvija kļūtu par arhitektūras lielvalsti. Lai Latvija arhitektūrā varētu gūt panākumus līdzīgi, kā tagad klasiskās mūzikas un operas jomā – gatavot speciālistus starptautiskiem panākumiem!
2. Pārdomāt, definēt un ieviest arhitektūras izpratnes jautājumus – informatīvā un profesionālās sadarbības izpratnes līmenī – citās inženiertehniskajās un ar būvniecību un nekustamajiem īpašumiem saistītajās augstākās izglītības pamatprogrammās – lai veidotu un vairotu nozarē iesaistīto pušu savstarpējo izpratni un gatavību sadarboties;
3. Bet galvenais – ne tikai akadēmiskā grāda nosaukumā, bet pēc būtības nodalīt dažādās arhitektūras izglītības programmas – arhitektūras PRAKTISKO IZGLĪTĪBU (arhitekta tehniķa), no RADOŠĀS (arhitekta), un vēlāk – no ARHITEKTA–TEORĒTIĶA (analītiski kritiskās un mācībspēka) izglītības – pēc satura, formas un kompetencēm.
Šeit paskaidrojumam – maza atkāpe:
jau pirms daudzākiem gadiem, kad kāds no maniem biroja līdzstrādniekiem – arh.koledžas potenciālais absolvents (tātad – topošais arhitektūras tehniķis) iepazīstināja ar sava topošā diplomdarba tematiku, jutos diezgan apstulbināts, arī mazliet aizkaitināts. Izrādās, ka viņu, koledžas, tātad sākuma līmeņa augstākās izglītības diplomdarba tēma bija – kultūras nama projekts ar vairākām zālē, skatuvi, daudzveidīgu citu telpu programmu, ēkas apjomu un arhitektūras projektu – programma uz 6 līdz 9 tūkstošiem kvadrātmetru! Tieši projekts. Kā radošā darba „vingrinājums”. Nevis, piemēram, kultūras nama kā esoša prototipa rasējumu komplekts, pati tehniskā projekta struktūra un saturs, mezglu rasējumi un detalizācijas ar specifikācijām!… Jā, bija „uzdevumā” arī pa kādam mezglam. Bet tas viss vairāk ilustratīvi un kopumā – dramatiski tālu, ja ne pat pretēji tam, ko dzīvē un praktiskajā darbā mēs gribētu sagaidīt no ARHITEKTŪRAS TEHNIĶA.
Tādas, diemžēl, ir mūsu izglītības realitātes…
Līdzīgi varētu vērtēt un domāt arī par citām arh.mācību programmām – ko tās dod, ko sasniedz, kāds ir to faktiskais (ne deklarētais!) mērķis.
Piemēram – kur ir mācību priekšmets, kas varētu saukties – arhitektūras projekta un/vai būvprojekta vadība? – sadarbība ar saistītajiem speciālistiem, teamwork, arhitekta darba subordinācija un lēmumu pieņemšanas secība, detalizācijas pakāpes un etapi. Vai projektēšanas biroja vadīšanas iemaņas, projektēšanas darba metodika, arhitektūras teorija.
Kur ir tā augstskola, kurā „arhitektus” apmācītu pēc programmas un secībā, pa līmeņiem, piemēram – 1. vispirms būvniecības un būvrasēšanas iemaņas, tad – 2. izprast, rasēt un pašam konstruēt fragmentu risinājumus – 3. BIM kā universālu valodu un pamatu visam, tad – 4. veidot komplicētākus telpiskos modeļus, kompozīciju, ģenerēt idejas, izgudrot arh.koncepcijas, un visubeidzot 5. – analizēt, teoretizēt, aprakstīt, spēt pārliecinoši prezentēt, galu galā – arī citiem mācīt…
Vai arī citā secībā, no otra gala vai – pa daļām paralēli – apguves secībai šeit būtu tikai sekundāra nozīme, bet galvenais – nodalot šos atsevišķos kompetences un praktiskās sagatavotības līmeņus fundamentāli, t.i. – nelikt tehniķim „imaginēt” par apjomiem un kompozīciju, bet arhitektu – neatstājot bez izpratnes par betona tektoniku un tā iestrādāšanas tehnoloģiskajām īpatnībām, mezglu veidošanas un slodžu sadalījuma struktūrās. t.sk. arī – par būvprojektēšanas darba organizāciju, etapiem un dažādo speciālistu līdzdarbošanos šoreiz pat nepieminēšu…
Ja nu runājam par arhitektūras izglītības diferenciāciju pēc būtības, jāpieskaras un jādomā būtu arī par saistīto jomu – par arhitektu darba pastāvošo sertifikācijas sistēmu. Līdzīgi, kā izglītības programmas, tā varētu diferenciēties pēc specializācijas jomām – apjomu arhitektūra, plānošana un urbānisms, restaurācija un vēsturisko ēku rekonstrukcija, inženierbūvju, interjera, ainavu, vides arhitektūra, arhitektūras jomas administrēšana (domātas ierēdņu un/vai uzņēmēju darba iemaņas) – tam atbilstoši varētu pastāvēt vismaz 7-8 profesionālo sertifikātu kategorijas, kas, savukārt, gan paaugstinātu un uzlabotu, bet galvenais – padarītu prognozējamāku un lietojamāku – arhitektūras profesionālo pakalpojumu kvalitāti un saturu, gan arī palīdzētu kārtot un sistematizēt darba tirgu un konkurenci.
Tā vietā pašlaik – viens tituls „Viņa Augstība Arhitekts”, bet valsts iepirkuma un tamlīdzīga rakstura konkursos tiek prasīts tieši pretējiais – „konkrēto objektu pieredze pēdējo 3 (!!) gadu laikā” – ne vairāk, un ne mazāk. It kā arhitekts, kurš kaut ko pieredzējies tiltu vai bibliotēku (poliklīniku, iestāžu vai biroju ēku) būvē, kādas šīs savas iemaņas pazaudētu pēc 3, 4 vai 6 gadiem!!!
Arī šīs absurdās situācijas varētu labot jau pieminētā sertifikācijas sistēma un izglītība (tālākizglītība) pa jau pieminētajām jomām – uz pieredzi balstīta sistēma, bet profesionāli demokrātiskāka un objektīvāka par „pēdējo 3 gadu pieredzi”.
Arī potenciālajiem pasūtītājiem būtu vieglāk – iepazīstoties ar atsevišķās jomās sertificēto arhitektu (tātad, zināmam ne tikai pieredzes līmenim, bet arī sadarbības un principiem un projekta kvalitātes un satura normām atbilstoši strādāt gatavo speciālistu) sarakstiem, klients varētu būt drošāks par to, ko, cik droši un kādā sadarbības stilā saņems par savu naudu.
Kāpēc es pats, diemžēl, neesmu, teiksim tā, gluži sajūsmā par aizmetņa stadijā veidojošamies mentoru praksi (viena no sanāksmes pamattēmām un jautājumiem)? – jo neredzu tai pagaidām nekādu ekonomisko segumu – vien uz entuziasmu un personīgo aizrautību hobiju līmenī nekur tālu netiksim! Jo pagaidām nav ne augstskolu, ne valsts atbalsta, jo „nauda neseko studentam”, un šādā veidā nevar tikt panāktas un nav iedomājamas pārmaiņas pašā „sistēmā”. Pasākums lemts marginālai eksistencei, līdz kamēr netiks virzīts un celts profesionāli atzītā un profesionāli atalgotā līmenī.
Tā vietā Latvijas arhitektūras izglītības centriem un arī arhitektiem katram pašiem sev būtu vispirms jāpārdomā un pat par jaunu jādefinē savu attieksmi pret propfesiju – jaunlaikos un īpaši jaunākās paaudzes kultivēto priekšstatu par arhitektiem kā pārsvarā glamūrīgo un stilīgo aprindu emisāriem vs arhitektu profesionālo atbildību un klātbūtni ar izpratni visos svarīgākajos būvniecības procesos. Citiem vārdiem sakot – starp praktiski tehnisko un māksliniecisko – konceptuālo…
Nobeiguma vietā pārdomām par izglītību:
Zīmīgi, ka pasākums LAS notika tieši un apmēram 10 gadus pēc tam, kad pēc D.Kalvānes, I.Lazdiņa un I.Metnieka iniciatīvas līdzīgs materiāls un tematika tika analizēti un sagatavoti LAS kārtējā kongresa programmas ietvaros. Vai ir kas mainījies, vai ir kas būtisks sasniegts pa šo laiku? Laikam jau pēc būtības nē. Kāpēc – tas gan vairāk varētu būt cita, saistītās sfērās balstīta zinātniskā pētījumu objekts – es domāju sociālās, sociālantropoloģiskās, varas, politikas, politekonomiskās un personisko attiecību jomas – ne vairs gluži arhitektūras prakses, teorijas vai kvalitātes jautājums…
* * *
Līdzīgi, kā ar arhitektūras izglītības mērķa definīciju (kuras pietrūkst), arī citā LAS rūpju sfērā – LAS vadīto un atbalstīto konkursu praksē – velti meklēt kaut cik radikālas pārmaiņas. Varbūt arī tāpēc, ka izpaliek sava mērķa un pozīcijas skaidrāka definīcija un apziņa?!
Gatavojoties kaut kad nākotnē paredzētajai un gaidāmajai LAS Padomes sēdei vai pat speciālajai arhitektu sanāksmei, kurā tiks mēģināts skart tiešām sāpīgo un samilzušo arhitektūras un būvprojektēšanas konkursu jautājumu, es gribētu atgādināt dažas, pēc manas sapratnes prioritārās nostādnes – bez kurām nekādas pārmaiņas mūs visus (vairākumu) kaitinošajā konkursu sadzīvē (ai, kā gribās teikt – ķēķī) nav gaidāmas:
– Konkursu prēmiju fondam ir pamazām jātuvinās un jābūt pielīdzināmam konkrētā projekta skiču vai meta stadijas izcenojumam;
– Konsekventi un strikti jāvēršas pret „limonadņiku” konkursiem (termins – no a4d diskusijas par Konkursu teātra laukumam – komentāri a4d );
– LAS organizēto un atbalstīto konkursu galvenajām iezīmēm (vismaz, bet ne tikai) būtu jābūt:
1. Rūpīgs un sistemātisks pirmskonkursa darbs ar programmas izpēti un uzdevuma sagatavošanu uz iepriekšēju līgumu pamata;
2. Profesionāli kvalificēti un ērti izmantojami izejas materiāli, t.sk. dwg topogrāfijas, izpētes, 3-d modeļi, citi .dwg un foto faili, uzmērījumi, orientējošas pirmsizpētes funkcionālās un apjomu shēmas, cita klasificēta informācija;
3. Vairākstadiju procedūru prioritāte pār vienstadijas un „universālajiem” jeb „brīnumkonkursiem”;
4. Sistemātiska un profesionāli pamatota pieeja izmaksu jautājumu izvērtējumam, t.sk. – strādāt tikai ar sertificētām tāmju un izmaksu aplēsēm, ievērtējot arī ekspluatācijas uc saistītās izmaksas, kur vien tas iespējams, tiecoties pēc risinājumu sabiedriskā izdevīguma ilgtermiņā;
5. Nodrošināt un sniegt konsekventi salīdzinošu un iespējami argumentētu vērtējumu par iesniegtajiem darbiem, patstāvīgi dokumentēt un ērti pieejamā formā arhivēt konkursu rezultātus un lēmumus;
6. Visbeidzot vai visupirms – LAS un LAS ekspertu iesaistīšanās konkursu organizēšanas praksē ir jāveido uz atklāti komerciāliem principiem, ar augstiem profesionālajiem kritērijiem visos darbības līmeņos un etapos, līdz ar to uzņemoties lielāku atbildību un iniciatīvu efektīvu un patiesi ilgtermiņā izdevīgu rezultātu sasniegšanā. Utt
Tikai ar savu stingru un skaidru publisko seju, ar regulāru un konsekventu savu pozīciju informācijas un mediju telpā sabiedriskā organizācija LAS var cerēt uz sava statusa uzlabošanos, uz savu biedru un organizācijas kopumā situācijas uzlabošanos.
Tomēr pārmaiņu nebūs arī, kamēr LAS turpinās pastāvēt ar nepietiekamu budžeta apjomu un balstoties uz nespecifiskiem ieņēmumiem – nevis no arhitektu (augsti atalgotā profesionālajā darbā) nopelnītā un viņu atrašanās nozares un savas jomas līderu (ekspertu) pozīcijās, bet no telpu izīrēšanas, pasākumu organizēšanas, reklāmas u.tml.
Tāpēc vienam no galvenākajiem mērķiem konkursu prakses sakārtošanā tagad būtu jābūt arhitektu adekvāta un garantēta atalgojuma nodrošināšanai – arhitektu kopienas pastāvošā dabiskā monopolstāvokļa labdabīgai un konsekventai izmantošanai savās, profesijas un sabiedrības ilgtermiņa interesēs.
Kāpēc tas viss par konkursiem svarīgi LAS šajā brīdī un pašlaik? – jo notiek nepārtraukta arhitektūras tirgus pārdale – starp vietējiem un ārzemju, starp sistēmai ērtiem un profesionāli spēcīgiem, starp ilgtermiņā, atbildīgi un ideālistiski domājošajiem no vienas puses un šā brīža ērtībām, savtīgi un konjunktūrai strādājošajiem no otras.
Arī tāpēc svarīgi, ka konkursi ir augsne un siets jaunajiem, stabilitātes garants un maize pieredzējušajiem. Arī, jo svarīgi ir, ko izfiltrējam – ko iesējam, kultivējam un pēc gadiem pļausim (lietosim). Citas iespējas var nebūt.
Raksts ir tapis apmēram pirms mēneša, novembra pašā sākumā, tagad nedaudz papildināts.
Saistītie raksti:
