Novadīt enerģiju no ģeneratora uz motoru

Arhitektūra bieži vien tiek dēvēta par kompromisu mākslu, kas rodas, respektējot dažādus apstākļus, nosacījumus un ierobežojumus – un ar tiem samierinoties. Arhitekts atrodas tieši vidū tam visam.

Divas puses vidē un laikā

Arhitektūras tapšanas procesā ir trīs iesaistītās puses, kuru mijiedarībā rodas tādas ēkas un pilsētvide, kuru mīlam, nicinām, apbrīnojam vai cenšamies ignorēt. Pirmo izšķirošo grūdienu kaut kā tapšanai dod pasūtītājs – privātpersonas, kādas kompānijas, pašvaldības vai pat valsts institūcijas veidolā. Viņam ir vēlme, vajadzība pēc noteikta veida arhitektūras, kuras īstenošanā pasūtītājs ir gatavs ieguldīt savas finanses un no kuras gaida nepieciešamo atdevi. Taču katram pasūtītājam, gan visietekmīgākajam, gan visnecilākajam, nākas rēķināties ar pārējās sabiedrības viedokli. Sabiedrību šajā gadījumā pārstāv gan likumdošana un apbūvi regulējošie noteikumi un iestādes, gan jaunajam objektam kaimiņos dzīvojošie, gan garām ejošie un braucošie, publisku objektu gadījumā – arī lietotāji. Lai gan teorētiski šo abu pušu intereses varētu būt līdzīgas, lielākoties tās ir gluži kā pretējas, klusāk vai skaļāk karojošas nometnes, kas viena otras darbību un reakcijas biežāk cenšas ierobežot, nevis atbalstīt. Līdzās šīm abām aktīvajām, mainīgajām antropoloģiskajām pusēm pastāv Vide, kurā šīs abas puses dzīvo, strādā, izklaidējas un eksistē. Gan katra indivīda, organizācijas, uzņēmuma, pašvaldības un valsts iekšējā vide — funkcija, konstrukcija, pieejamie resursi —, gan arī katru no mums ietverošā ārējā vide – klimats, ģeogrāfija, vides topogrāfija, infrastruktūra. Tas viss nosaka nemaināmos apstākļus, kuri ievieš savu objektīvo realitāti arhitektūrā. Savukārt visa šī sistēma darbojas arī ceturtajā dimensijā – Laikā, kas parasti ir patiesā lietu, arī arhitektūras, vērtības mēraukla.

Kas ir arhitekts? Protams, medijs!

Abām antropoloģiskajām pusēm pa vidu strādā arhitekts, kurš ir vien medijs, kas vienas iesaistītas daļas vajadzības samierina ar otras interesēm. Ja arhitektūras rašanās procesu varētu salīdzināt ar motora darbināšanu, tad ģeneratora (pasūtītāja) enerģija arhitektam kā mehānismam ir jānovada sinhronā impulsā un nepieciešamajā stiprumā motora (sabiedrības) darbības veiksmīgai uzsākšanai, liekot tam darboties un nesabojājot mehānismu. Te nav vietas egoistiskai arhitekta pašizteiksmei un pašapliecināšanās kārei. Medija loma un vieta arhitektu būtiski atšķir no mākslas nozaru radošajiem prātiem, kuriem mākslas darba radīšana ir mākslinieciska pašizpausme, arī egoistika pašapliecināšanās, savu neirožu un citu nebūšanu vai, gluži pretēji, pozitīvu pārdzīvojumu sublimēšana darbā, ko publika var apbrīnot vai noliegt, neietekmējot tās pastāvēšanas tiesības. Arhitekts pats sev neko un nekad nerada, pat ja ir pasūtītājs savai ģimenes mājai. Viņš spēj pilnvērtīgi un profesionāli darboties vien tad, ja kādam ir nepieciešams tā darbs, kaut vai tikai teorētiski, rēķinoties ar iedomāta pasūtītāja resursiem un ievērojot tā vēlmes un vajadzības, strādājot kaut vai tikai teorētiski definētā vidē un pielaikojot savu radošo izpausmi iedomātai sabiedrībai – sociumam.

Vads mikroshēmas vietā

Vai arhitekts tādā gadījumā ir pasūtītāja vergs? Arhitekts ļoti viegli un, bieži vien pats sev nemanot, var kļūt par nopirktu algotni, kurš nekritiski izpilda visas klienta iegribas. Ikviens, kurš maksā/iegulda naudu, pretī grib saņemt pēc iespējas vairāk, dažkārt krietni vairāk nekā iespējams un vajadzīgs, tieši tāpat kā sabiedrība sākumā nevēlas neko – vai grib kaut ko pretrunīgu, savstarpēji izslēdzošu, nereālu, kas lielākoties ir klajā pretrunā ar pasūtītāja interesēm. Daudz sarežģītāk, bet arī auglīgāk ir saprast un īstenot ne tikai to, ko pasūtītājs un sociums vēlas – vai tikai iedomājas, ka grib, – bet gan to, kas viņam patiešām nepieciešams, un turklāt paredzēt, kā vajadzības var mainīties pēc gadiem un kā iecerētais tam spēs vai nespēs piemēroties. Citādi nepieciešamās mikroshēmas vietā ģeneratoru ar motoru savieno vien vads bez kādām opcijām enerģijas pārveidošanai. Šāda savienojuma rezultātā motors reti kad sāks darboties, tas drīzāk aizrīsies ar nekritiski pasniegto enerģiju. Abu antropoloģisko pušu sinhronizācija konkrētā vidē un laika griezumā dotā uzdevuma realizācijai nebūt nenonivelē tās rezultātus, kā tiek tradicionāli domāts par jebkuriem kompromisiem. Kompromisi var būt ļoti dažādi – gan veiksmīgi, gan neizdevušies atkarībā no to rašanās iemesliem un tos ietekmējošajiem citiem apstākļiem.

Mācīties izprast cilvēku un sabiedrību

Arhitektu profesionālajā izglītības sistēmā ļoti noderētu cilvēku psiholoģijas un sociālantropoloģijas studijas, kas ļautu precīzāk izprast pasūtītāju patiesās vajadzības un sabiedrības gaidas, ko spēj/nespēj īstenot laikmetīgā arhitektūra. Par arhitekta un psihologa savstarpējo profesionālo tuvību dažkārt tiek runāts, bet sociālantropoloģisko zināšanu nepieciešamība ir pavisam aizmirsta. Taču katra pasūtītāja izpratni par tam nepieciešamo arhitektūru tikpat lielā mērā nosaka individuālās psiholoģiskās īpatnības kā sabiedrības kolektīvie arhetipi un pieņēmumi. Te meklējami iemesli, kāpēc latvieši tik ļoti vēlas katrs sev privātmāju, pat ja tā atrodas piepilsētas ciematā bez infrastruktūras un pat ja celta par bargu naudu no riģipša plātnēm, vai kāpēc Rīgas ielās ir milzīgi sastrēgumi vasaras piektdienu pēcpusdienās un svētdienu novakarēs.

Atbildīgie eksperimenti

Arhitektūras vēsture gan ir pilna ar labi domātiem piemēriem, kad arhitekts ir uzņēmies guru lomu un pārpratis vai neizpratis pārējās sabiedrības vajadzības un intereses. Šajā mēslainē diemžēl jāizmet liels daudzums 20. gadsimta pirmās puses modernistu sapņu par labāku nākotnes sabiedrību un mēģinājumu šīs utopijas īstenot dzīvē – rajoni ar mājokļiem kā dzīvojamām mašīnām, kas nu ir sociālu problēmu un kriminogēnas vides nomākti. Bieži vien arhitektiem šķiet, ka viņi zina, kas pasūtītājam un sabiedrībai būs tas labākais risinājums. Taču pirms savas pārliecības realizācijas un izmēģināšanas uz cilvēku ādas der vēlreiz un vēlreiz atcerēties, ka arhitekta profesija ir arī milzu atbildība. Noteikti nav arī tā, ka arhitektiem vajadzētu iet vien vēsturiski droši iemīto taciņu, baidoties no visa jaunā, tomēr pirms katra eksperimenta der atcerēties atbildību un savas rīcības iespējamās sekas. Tad, iespējams, būs mazāk gadījumu, kad ēkās, kuras guvušas profesionāļu atzinību, saņēmušas balvas un slavinoši aprakstītas žurnālos, cilvēki negribēs uzturēties un nespēs tās pieņemt par savām, un mazāk būs ēku, kuras nevar sniegt pasūtītājam nepieciešamo atdevi.

Izdevusies arhitektūra rodas vien tad, kad arhitekts ir spējis profesionāli un līdzsvaroti apvienot abu iesaistīto pušu (pasūtītāja un sabiedrības) intereses un vajadzības konkrētajā vidē un objektīvajos apstākļos, ņemot vērā ceturto dimensiju – Laiku. Tiklīdz kāda no minētajām trim pusēm ņem nevajadzīgu pārsvaru, tā uzprojektētais un uzceltais nav arhitektūras vārda cienīgs. Turklāt nevar būt ne pārāk mazas nozīmes, ne parāk maza izmēra apjoma, ne arī pārāk maz līdzekļu, lai neizdotos enerģiju pilnvērtīgi novadīt no ģeneratora līdz motoram. To nosaka vien arhitekta profesionalitāte.

P.S. – teksts publicēts žurnāla Pastaiga 2010.gada janvāra / februāra numurā

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
Miķelis

Vai nav tā ka arhitektā šī sabiedriskā daļa ir introducēta jau ģenētiskā līmenī? Nedomāju, ka arhitekts radīs labu arhitektūru nemitīgi atskatoties uz sabiedrības interesēm, sabiedrības intereses ir daudzšķautnainas un tās apmierināt šajā plurālās sabiedrības laikmetā diez vai pilnībā ir iespējams, vienmēr būs grupiņa neapmierināto, līdz ar to arhitekts kļūst par savdabīgu tolerances līmeņa uzturētāju, jo katru objektu var uzprojektēt ar lielākām vai mazākām iebildēm no sabiedrības puses. Pavēro kaut vai Zaha Hadid, viņai principā ir vienalga, ko par viņas darbiem saka sabiedrība. Arhitekts ar savu darbu pauž savu viedokli par visu to kopumu ko Tu uzskaiti. Sapņi par laimīgu sabiedrību… Lasīt vairāk »

Doktors Pacients

Sabrūkot imperijām, impēriju arhitektus mēdz tiesāt …..

0
Lūdzu, komentējietx