Ņe čital, no mņeņije imeju

Ir vietnes, kas savu popularitāti atpelna ar tenku atstāstiem un labi, ka tādas ir- kādam tās noteikti vajadzīgas. Teju visu portālu komentāru sadaļas lielākoties pulcina depresīvus ļautiņus ar hroniskas diarejas simptomiem, kam tas ir nākamais pašapliecināšanās līmenis pēc kāpņu telpas sienas. Arī tas ir labi, jo daudziem tā ir vienīgā vieta, kur no sirds var izkliegt savu sāpi, bezatbildīgi lamājot visu un visus. Jo nedraud risks, ka kāds varētu paprasīt pierādāmi pamatotus, objektīvus argumentus, kā tas varētu būt atklātā diskusijā. Toties vienmēr var vicināt “Es tak teicu!” lētās popularitātes karogu.

Nez kā (naivi?) biju iedomājies, ka, neskatoties uz internetvidi, kam raksturīga šī īpatnējā saziņas etiķete, a4d tomēr ir arhitektūras platforma, kas stāsta vai kurā tiek profesionāli diskutēts par …arhitektūru? (Tas nekas, ka nedz uz šīs, nedz uz kādas citas platformas līdz šim tā arī nav izdevies skaidri vienoties, kas tad ir pats priekšmets- arhitektūra. Bet- nesāksim nu atkal.) 

Bet te- BAMS! Žanra pērle labākajās “Ņe čital, no Pasternaka osuždaju!” tradīcijās.Pirmkārt- būve nav sīka. Lai vai kāda, Latvijai gana nozīmīga, lai saņemtos un, pirms ko teikt, tomēr “izlasīt” pašam. 200km nav attaisnojums (droši vien ir kāds cits,būtiskāks), lai ciešamajā kārtā balstītos “uz viedokļiem, ko izteikuši tādi arhitekti, kā…”. Kur izteikuši? Ko tieši teikuši? Kā to pamato? No nosauktajiem izlasāms un pārbaudāms teksts redzēts vienīgi Indras purpinājumpostos. Kad tikšanās reizē Liepājā bija iespēja jautājumus uzdot tieši autoram, aso pārmetumu formulējumi sanāca tik vārgulīgi, ka nepacietīgākā daļa kolēģu diezgan demonstratīvi sāka pamest telpu. Cita, pārbaudāma pamatojuma oranžuma ļaundabīgajai iedarbībai uz bērnu psihi vismaz pagaidām aizvien vēl nav. Bet vajadzētu būt, pirms taurēt paniku un publiski kūdīt vecākus nelaist savus bērnus tai elles mašīnā. Esmu redzējis cilvēkus ar saulesbrillēm. Lielākā daļa neizskatās pēc tādiem, kam mūždien būtu slikta dūša. (Tiesa, neatceros redzējis ar saulesbrillēm Indru.)

Zaiga esot sasitusi galvu un redzējusi čurājošus vīriešus. To gan īsti nesaka viņa pati, bet viena otrai ar prieku atstāsta kādas žurnālistes (nu arī a4d), pie kam beidzamais piedzīvojums, šķiet pārpublicēts no kāda iepriekšējas apskates reizes izteikuma, kad ēka vēl nebija pabeigta. Visādi gadās. Kad gadās ieskriet sienā, dzirdēts, ka iespaidu karstumā kāds to nosauc par vieglas uzvedības sievieti, dažreiz pat lietojot apzīmējumus, ko neatbalstītu nedz Tikumības Ministrija, nedz Valodas komisija. Un pilnīgi noteikti skaidrs, ka vainojama apkārtējā pasaule. Taču ne viens, ne otrs nav īsti pierādāmi apgalvojumi.

Ar abiem pieminētajiem kungiem bija gods aprunāties personīgi. Sarunā tika izteikta vai nu argumentēta kritika, kam iespējams vai nu piekrist, vai pretargumentēt, vai -ja savs viedoklis, tad uzsvērti pieļaujot, ka tas varētu būt arī subjektīvs. Varu gan atbildēt vienīgi par to, ko es saklausīju, ne par to, ko viņi teica.

Nabaga skolēni būšot ierobežoti abpusēji bagātinoši simbiozēt… Nu, varbūt tomēr padomāt, pirms pārpostot? Nezinu, varbūt demokrātija beidzamā laikā iespiedusies arī Nacionālās Operas namā, bet kādreiz bija totāls tabu pārkāpt sarkano līniju, kas nodala skatuves pusi no skatītājiem un neiedomājams sašutums, ka kāds vīrietis varētu iemaisīties sieviešu pusē. Ja padomā, šie laiku gaitā izstrādātie ierobežojumi ir ar dziļu loģistikas jēgu, bez kuriem opernama aizskatuves labirintos valdītu haoss.

Par ko es te tā “uzcepos”? 

Nedomāju, ka visiem par visu būtu jābūt sīrupainā sajūsmā. Tomēr arī flagelantisms*, lai kādi nebūtu tā patiesie vai slēptie iemesli, nav izeja no krīzes arhitekta profesijā. Argumentēta, atbildīga un gudra kritika gan. Tai jāietver sabiedrības izglītošana gan par to, kas un kāpēc, kaut neierasts un savāds, tomēr labs un lielāms, gan to, kas aplams un nederīgs vai bīstams, ja tāds tas ir.  Pierādāmi. Tai skaitā- uzņemoties risku par sekām, ja apgalvojumi nepamatoti. “Pārāk oranžš”…atvainojiet, ja kāds zina pateikt, cik oranžs ir o.k., kā mēra oranžumu un kad tā ir par daudz- laipni lūdzu! Ja ne, tad nedariet kaunu sev un citiem!

Profesijas prestižs sabiedrībā jau tā nebūt nav sevišķi augstā līmenī. Gan mēs, gan citi nereti dara dīvainas lietas, kas sabiedrībai nav saprotamas gan objektīvu, gan subjektīvu iemeslu dēļ. Objektīvās neskaidrības kritizējamas, subjektīvās- skaidrojamas. Ne mazāk par gudru kritiku profesijai nepieciešama gudra… propaganda? Cilvēki vēlas paļauties, ka mājas ir stipras, drošas un labas.  Tas ir slikti, ja māja apgāžas. Ļoti, ļoti slikti. Ne tikai ir cietušie, iedragāta kopēja ticība kam ļoti aizvēsturiskam, arhetipiskam. Arhitektam. Šādā situācijā mētāšanās ar nepamatojamām frāzēm, kā “varēja jau nu būt labāk” vai “es jau nu būtu darījis citādi” tikai vairo priekštatu par profesiju kā kādiem šamaņiem vai kaktu dakteriem- paši īsti nezina, kas ir labi vai nav, ko no tādiem gribēt. Vēl skumjāk, ja lētas popularitātes dēļ (jo sliktās ziņas allaž pērk labāk, kā labās) tiek apšaubītas un noniecinātas būves, kam bija jākļūst par nāciju vienojošiem simboliem. Ja kaut cik pareizi saprotu mūsu sarežģīto nodokļu sistēmu, tad, kaud drusciņ, arī es esmu par tām maksājis. 

Gribu būt lepns. Nevis stilīgs.

)*  flagelanti- kristīgie mazohisti, reliģiskie fanātiķi, kuri, lai izciestu tās pašas fiziskās mokas, kādas par cilvēces grēkiem izcieta Jēzus Kristus, labprātīgi šausta sevi līdz asinīm.

)** Piezīme- tā kā pats koncertzāli (atšķirībā no a4d) klātienē esmu redzējis, teksts balstīts uz manu personisko, dziļi subjektīvo viedokli, kas veidojies lasot atstāstus Liepājas un citos internetos par to, ko, iespējams, izteikuši tādi arhitekti kā Jānis Krastiņš, Andis Sīlis, Zaiga Gaile un Indra Ķempe, bet iespējams- ne.

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000